Bailes mēdz būt daudzu citādi grūti izskaidrojamu procesu galvenais virzītājspēks.
Bailes mēdz būt daudzu citādi grūti izskaidrojamu procesu galvenais virzītājspēks. Sestdienas, 27. oktobra, LSDSP vēsturiskais 33. kongress to pierādīja visā pilnībā: dubulta apsardze, zāles durvju aizbultēšana, balsojot par statūtu grozījumiem, kongresa delegātu uzrunas un balsojums par kandidatūrām LSDSP priekšsēdētāja vēlēšanu laikā. Atkārtota bijušā VDK virsleitnanta un autozagļu linčotāja Jura Bojāra ievēlēšana par LSDSP priekšsēdi apliecina, ka vairumam sociāldemokrātu ir bail no pārmaiņām partijas vadībā un virzībā uz «boļševizāciju». No otras puses – šāds LSDSP priekšsēdētāja vēlēšanu iznākums ir fantastisks handikaps labējām partijām, kuras, neizmantojot Bojāra atkalievēlēšanu labējās filosofijas nostiprināšanā, varēs vainot tikai pašas sevi.
Pompozitātes ziņā ar kompartijas kongresiem konkurētspējīgais LSDSP saiets sākās kā teatrāla dižošanās ar uzvaru pašvaldību vēlēšanās martā, kā arī pozīcijas izveidi un varas pārņemšanu Rīgas Domē. Tas nekas, ka vajadzējis sadarboties ar promaskaviskajiem «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» – citas izejas neesot bijis. Tas nekas, ka slēgto durvju dēļ LSDSP kongresā netika ielaisti pat šīs partijas jaunatnes organizācijas biedri. Labi, ka viņiem izpalīdzēja viens otrs apķērīgs kolēģis no LSDSP jauniešu organizācijas, ievedot šos cilvēkus pa pagalma durvīm, un klusējot norija šo LSDSP vadības baiļu iniciēto ņirgāšanos par LSDSP nākotni – jauniešiem, kas, domājams, Kongresu namu nebija apmeklējuši, lai izvērstu terorismu «Taliban» stilā.
Gandrīz vienīgie J. Bojāra darba kritizētāji izrādījās Egils Baldzēns, Jānis Gulbis un J. Bojāra sevišķi neieredzētais «LSDSP naidīgais elements» Imants Burvis, kas Latvijas sabiedrībai novēlēja izprast LSDSP ceļu uz «boļševizāciju» J. Bojāra vadībā. Starp citu, pēdējais savā ziņojumā uzkrītoši daudz pievērsās attiecību uzlabošanai ar Krieviju un tam, cik šīs labās attiecības it kā būtu izdevīgas Latvijas uzņēmējiem. 1998. gada augusta krīze jau vienu reizi pierādīja, cik izdevīga un «stabila» ir Latvijas biznesmeņu sadarbība ar Krievijas partneriem. Vai LSDSP līderim nepieciešamas jaunas krīzes, lai vēl stiprāk iedragātu Latvijas ekonomiku un padarītu to maksimāli atkarīgu no Kremļa labvēlības? Ja tas tā, tad Bojāra uzstāšanās ir labi saprotama, jo citu izskaidrojumu grūti atrast. Skaidrs, ka izšķirošā cīņa par ietekmi Latvijā vēl priekšā un tāpēc Latvijai ar steigu nepieciešama dalība Eiropas Savienībā un NATO.
Domājot par LSDSP nākotni, šķiet, vērienīga partijas šķelšanās diez vai notiks. Taču, ja tomēr notiks, tad tas būtu jādara uzreiz. Pat ar neapbruņotu aci skatoties, redzams, ka J. Bojāra atkalievēlēšana LSDSP priekšsēža amatā neatrisina partijas iekšējās pretrunas un LSDSP labējais spārns vieš cerības, ka šī partija kādreiz var kļūt par klasisku sociāldemokrātisku partiju, kādai tai vajadzētu būt un kurai noteikti ir un bija vieta Latvijas politiskajā spektrā. Tad sociāldemokrāti varēs droši skatīties acīs saviem vēlētājiem, kas noteikti nebalsoja par LSDSP stagnāciju.
