Šajā rudenī mani pārsteidza un satrauca viens skaitlis, kuru oktobra sākumā uzzināju Zemgales reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Bauskas sektorā. 2001. gada labības ražu deklarējušas 290 zemnieku saimniecību.
Šajā rudenī mani pārsteidza un satrauca viens skaitlis, kuru oktobra sākumā uzzināju Zemgales reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Bauskas sektorā. 2001. gada labības ražu deklarējušas 290 zemnieku saimniecību. Katram saprotams, ka graudaugus audzē daudz plašāk. Jāatgādina, ka šī gada pavasarī tika pieņemts 480 pieteikumu par ziemāju un vasarāju sējumiem, lai iegūtu hektārmaksājumus. Tā tomēr ir ievērojama starpība. Diemžēl lauksaimnieku darba rezultātu noklusēšana saistās ar vairākām nepatīkamām niansēm. Neiesniedzot deklarāciju, cietēji vispirms būs paši graudaudzētāji, jo viņi nākamgad nevarēs pretendēt uz valsts subsīdijās piešķirtajiem kompensācijas maksājumiem par sējumu hektāriem.
Pašatteikšanās no iespējamās naudas saņemšanas mulsina visvairāk. Vai tiešām ir tik sarežģīti apkopot un ierakstīt veidlapā, cik daudz šogad nokults, cik pārdots vai atrodas glabāšanā, cik daudz paredzēts pašu patēriņam? Summējot šīs katra saimnieka it kā sīkās neizdarības un deklarējot visu ražu, droši vien atklātos skaitlis ar vairākām nullēm.
Mēģināsim spriest, kas izriet tālāk! Tā kā Bauskas rajons Latvijā ir viens no lielākajiem graudaudzētājiem, valstī neveidojas precīzs pārskats par labības kopražu un izmantošanu. Tātad arī graudu bilance ir nepilnīga, un nav skaidrības, cik mēs paši iegūstam un kā spējam sevi nodrošināt. Pilnībā neatklājas arī tas, cik daudz tiek patērēts lopbarībai. Dažādās lauksaimnieku sanāksmēs esmu dzirdējusi, ka mēs savu zemi spējam nodrošināt ar lauksaimniecības produkciju. Tiešs pierādījums tam vispirms ir precīza uzskaite, ko joprojām daudzi, īpaši mazāka vēriena lauku saimnieki, tomēr neuzskata un nepieņem kā obligātu nosacījumu.
Viens labs piemērs gan ir – cukurbiešu audzēšana. Par šo nozari pietiek izsmeļošas informācijas. Tādējādi iespējamas konkrētas prognozes nākotnē, domājot par iestāšanos Eiropas Savienībā.
Bauskas lauksaimniecības konsultāciju birojā (BLKB) labi zināms, kuri saimnieki secinājuši un pārliecinājušies, ka neiztikt bez uzskaites un saimnieciskās darbības analīzes. Augkopības speciālistei ir arī rūgtas atziņas, un viņa izteicās: «Vai tiešām, tikai nomainoties vienai paaudzei, sagaidīsim citādāku attieksmi un domāšanu?» Viņasprāt, pārmaiņas lauku sabiedrības psiholoģijā ieilgušas. Daudzi joprojām gaida, kad viņus skubinās, pamācīs un teiks priekšā, kas darāms. Nebūs vairs tā. Ir vajadzīga katra paša iniciatīva, bet speciālisti palīdzēs rast virzību. Klāt rudens un ziemas mēneši, kad ir laiks mācībām. BLKB jau mēneša sākumā var iepazīties ar nodarbību programmu. Arī izglītošanās un lietu sapratne ir viens no soļiem, lai Latvijas lauksaimniecība pastāvētu.
