Baušķeniecei Vijai Jēgerei ir divas mūža aizraušanās – dejas un puķkopība.
Baušķeniecei Vijai Jēgerei ir divas mūža aizraušanās – dejas un puķkopība.
Tautiskos ritmus viņa izlēkājusi kopš mācību gadiem Bulduru dārzkopības tehnikumā, pēc tam studiju laikā augstskolā. Nākamajā pavasarī apritēs 40 Vijas piederības gadu Bauskas rajonam, tikpat garš ir viņas dancotājas stāžs mūspusē. Taču šoreiz stāsts nevis par «vecās draiskules», tā viņa dēvē sevi un senus draugus, dejisko biogrāfiju, bet par otru mīlestību – par puķēm.
Īpatnējs dzīves uzdevums
Vijai piemīt apskaužama īpašība savas mīļās nodarbes saukt sulīgos un trāpīgos vārdos: «Puķes nepieviļ, tās nav cilvēki. Cik tu viņām dosi, tik saņemsi pretī. Lielākās šmucēs glābj dārzs, kad esmu tur, tad viss sliktais pazūd. Gluži kā dzērājam vajadzīga dienišķā pudele, man vajag puķu. Ja man dārzā nebūs nekā jauna, ko es vasarā darīšu?» Vaicāju puķkopei, kā viņa pārdzīvoja to periodu, kad pēc divām gūžas kaulu operācijām bija jāpacieš sāpes un kustību ierobežojumi. Acīm dzirkstot, Vija attrauc: «Es taču ar kruķi gāju uz dārzu un mežā…»
V. Jēgere atzīstas: «Mans dzīves uzdevums ir aplaist draudzenes ar puķēm…» Savā dārziņā izaudzēto viņa dala uz visām pusēm. Lielā gladiolu kolekcija savulaik tika brunavietei Irēnai Kukutei. Bet tagad Vija saka: «Pa trešam lāgam atsākšu audzēt gladiolas. Man atkal tās vajag. Tāpat kā dālijas.»
Inteliģento sliņķu puķes
Vijas 600 kvadrātmetru lielais zemes pleķītis, kas atrodas dārziņu kooperatīvā «Mēmele», ir pārņemts ar ziedaugiem. Dārza apsaimniekotāja stāsta: «Tur man izveidojies konveijers. Pavasaris atnāk ar sīpolpuķu ziedēšanu, viskošāk un plašāk saplaukst tulpes. Tad seko īrisi un lilijas. Esmu «pieķērusies» dienziedēm, tās un daudz liliju uz manu dārzu pārcēlušās no Vecumniekiem. Fanātiskais puķkopis Jānis Vasarietis dienziedes dēvē par «inteliģento sliņķu puķēm». Tiešām, tās var augt vienā vietā bez pārstādīšanas desmit gadu. Tikai nevajag sakneņus dziļi likt zemē, tad kāda cera ziedēšana būs jāgaida pāris un pat četri gadi.»
Baušķenieces divistabu dzīvoklītis nezinātājam sniedz īpašnieces raksturojumu – šeit ir daudz izkaltētu sausu augu, koši zaļojošas istabas puķes, literatūra, žurnāli un katalogi par puķēm. Nozares izdevumu klāstā atrodas viena bieza grāmata, kurā Vija bieži mēdz rast padomu, – cietos vākos iesieta «Cvetovodstvo» («Puķkopība»). Tā ir māmiņas un vecmāmuļas dāvana absolventei, beidzot Bulduru tehnikumu. Par to Vija joprojām glabā daudz saulainu atmiņu. Kaut arī vēlāk viņa ieguva ekonomistes izglītību un visus darba gadus strādāja ar skaitļiem, buldurieša gars nav nekad apdzisis.
«Dullumā konstatēju, ka man iepatikušās hostas. Nav taču vairs vietas, labi, ka meita nopirka dārziņu. Kaut arī tas bija viens vienīgs nezāļu lauks, tur būs vieta manām puķēm,» tā Vija.
Puķu skaistums nav iedomājams bez pacietīga un liela darba, no kura Vija nekad nav baidījusies. Arī ģimenes budžetam allaž vajadzējis papildinājuma. Enerģiskā sieviete neslēpj: «Saku savām puķēm – ziediet, mīļās, ziediet! Jūs man palīdzat dzīvot.»
