Šogad Mārtiņdiena brunavietei ALEKSANDRAI PAM-PARIENEI dāvinās nozīmīgu gadskārtu.
Šogad Mārtiņdiena brunavietei ALEKSANDRAI PAM-PARIENEI dāvinās nozīmīgu gadskārtu.
Rīt 70 gadu jubilejā viņa uz svētku galda klās kādu no pašas tamborētiem galdautiem un uz tā starp citiem gardumiem šķīvī noteikti smaržos vistu stilbiņi. Laika paredzējumiem, kuri ir saistīti ar Mārtiņdienu, Aleksandra netic, jo tie reti piepildoties.
Savā dzīvoklī viņa mīt viena, jau 15 gadu Aleksandra ir otrās grupas invalīde. Paldies viņa saka medmāsai Sarmītei Matulēnai. Dažreiz jubilāre iedomājas: «Cik skumīgi, – eju gulēt viena, pamostos atkal viena.» Citreiz viņa par to paraud, bet biežāk gan pasmaida. Dzīvesprieku un sapratni viņa gūst no apkārtējiem cilvēkiem. Kaimiņi regulāri ienāk un apjautājas, vai kaut kas ir nepieciešams. Ar blakus dzīvojošo meiteni Aleksandrai ir muzikāli draudzīgas attiecības. Atliek tikai viņu palūgt, ka ļoti vēlas dzirdēt klavieru spēli, un tūlīt no blakus dzīvokļa var baudīt nomierinošas skaņas. Piebalgu ģimenei jubilāre uztic ikdienišķās rūpes – ja nepieciešams sanest malku, tas tiek izdarīts.
«Mans lielākais prieks ir gaidīt ciemos abas meitas,» atzīst Aleksandra. Par visskaistāko laiku dzīvē jubilāre uzskata to periodu, kad atvases vēl mācījušās skolā un katru dienu ar mīļumu gaidīts brīdis, kad viņas nāks mājās un vērs durvis.
Aleksandrai ir savs uzskats par jubilejām. Viņai netīk visu vakaru nosēdēt ar radiem pie galda un bezmērķīgi pļāpāt. Labāk visi uz brīdi kļūst bērnišķīgi un uzspēlē riču- raču. «Znoti pieraduši pie manis atpūsties. Kā atbrauc ciemos, tā viens no pirmajiem jautājumiem ir – vai uzspēlēsim kaut ko? Tāpēc, ka spēlē var baudīt azartu un vieglu humoru,» stāsta jubilāre. Lai būtu labāk dzīvot, vajagot daudz smieties, arī pašam par sevi.
