Par šo tēmu runāt ir grūti, jo nereti pat mierīgi sāktas diskusijas beidzas ar kašķi.
Par šo tēmu runāt ir grūti, jo nereti pat mierīgi sāktas diskusijas beidzas ar kašķi. Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki. Mēs neesam vienādi un par to varētu priecāties. Nezin kāpēc strīds vienmēr sanāk starp latviešiem un tiem, kuri tiek dēvēti par krievvalodīgajiem.
Šo konkrēto piemēru stāstīja kolēģe Jeļena no Ventspils. Viņa vēlējusies krustdēlam dzimšanas dienā uzdāvināt grāmatu. Taču zēna māte Jeļenu jau iepriekš brīdinājusi, ka savā dzimtajā krievu valodā pusaudzis nelasot. Iemesls – viņš jau kopš pirmās klases mācās vispārizglītojošā skolā ar latviešu mācību valodu, privātstundās apgūst angļu un vācu valodu. Līdz ar to dēls attālinājies no vecākiem, kuri ir slāvi. Zēns pat kaunoties no viņiem tādēļ, ka mamma un tētis neprot latviešu valodu.
Krustdēla ģimenē Jeļena saredz dziļu sāpi, kas tieši tagad nomācot daudzu citu tautību bērnus un vecākus. Viņa uzskata, ka Latvijas sabiedrībā pašlaik notiek nevis citu tautību cilvēku integrācija, bet gan asimilācija. Šo procesu vēl vairāk saasināšot ar varu uzspiestā prasība, lai no 2004. gada visās vispārizglītojošās skolās mācības notiktu tikai valsts – tātad latviešu – valodā. Krievu bērniem būs liegtas tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā.
Taču nu es atļaušos kaut ko nesaprast. Bauskas rajonā, piemēram, dzīvo 5980 cilvēku, kuri sevi uzskata par krieviem, 3597 lietuvieši, 2122 baltkrievi, 1189 ukraiņi, 825 poļi. Ir mūsu vidū arī čigāni, vācieši, tatāri, igauņi, ebreji un dažu citu tautību pārstāvji. Tie ir 2000. gada Tautas skaitīšanas dati.
Kāpēc visus šos daudzo tautību cilvēkus kāds ieinteresēts vienoti iepludināt bezsejainajā krievvalodīgo saimē? Lietuvieša, baltkrieva vai ebreja dzimtā valoda taču nepavisam nav krievu! Kāpēc viņi nevarētu mācīties tās valsts, kurā dzīvo, valodā, kāpēc kādam ir vajadzīgs, lai par krievvalodīgiem uzskata tos, kuri tādi nemaz nav?
Cits jautājums, vai katrai tautībai būtu iespējams piedāvāt pamatizglītību tās dzimtajā valodā, piemēram, dzīvojot Bauskā? Kaut gan – kāpēc ne? Mazākumtautības varētu organizēt savas svētdienas skolas pie draudzēm, tikties ar savas tautības brāļiem, lai uzturētu tradīcijas, valodu. Tā, piemēram, to savulaik darīja trimdas latvieši, kuri vāca ziedojumus, lai uzceltu savus biedrības namus, baznīcas, izdotu grāmatas latviešu valodā, lai viņu bērni runātu latviski un zinātu, kas Latvija ir. Tā notika visur, kur vien skarbais liktenis tos pasaulē bija aiznesis.
Man, protams, ir ļoti žēl kolēģes Jeļenas krustdēla, kurš nav lasījis Puškina, Cvetajevas, Bulgakova, Mariņinas darbus dzimtajā krievu valodā. Taču te nu gan nav vainojama Latvijas valsts, tās izglītības sistēma vai latvieši, bet gan zēna vecāki, radi, citi tuvinieki.
