DAGNIJA GASŪNA. LATVIJAI. Lietus aizskalo sāpju asaras, vēsas plaukstas uz rētām liek.
DAGNIJA GASŪNA
LATVIJAI
Lietus aizskalo sāpju asaras,
Vēsas plaukstas uz rētām liek.
Lai tev mūžīgi ziedošas vasaras,
Lai tev ziemās visbaltākais sniegs!
Šovakar tēvu un vectēvu dziesmas
Kā sidraba koklei skanēt tev liek,
Visas mazo svecīšu liesmas
Vienotā gaismā uz debesīm tiek.
Tu manas ziemas un tu manas
vasaras,
Pirmās bēdas un lielākais prieks.
Lai tev tikai laimīgas asaras,
Lai tev, Latvija, saules mūžs tiek!
* * *
Visu nakti sēžu
un uz atmiņu diega
veru krelles no
zvaigznēm.
Zvaigžņu tik daudz…
Krelles bezgala garas…
Pelēks un sapinkājies
rīts, greizi smīnot,
čāpstina muti –
cik gardas!
—
ZANDA STRAZDIŅA
* * *
Mana diena
piepildīta
līdz malām
ar saules lēktu
un norieta upi…
NEIZDEVUSIES ASKĒZE
Tas laikam
izskatās pēc manis –
ar pāris vārdiem…
daudzpunktēm
es laikam dažreiz
pārspīlēju…
man vakardien
kāds pačukstēja –
ir īstenība citādāka…
—
SANDRA CĪRULE
* * *
mākoņaina nakts
bet man vienalga
manos sapņos
saulē izkalst lauks
sauss lietus trauks
ap ugunskuru
šamaniete dejo
un lietu sauc
kā sapnī lietu sauc
sit lietus logā
naksnīgā
es mostos –
apmākusies nakts…
—
INTA BALTGALVE
VISI CILVĒKI
Lietas par kurām nav jārunā
Ar asarām jāsaprotas
Cilvēku pilnā baznīcā
Diviem sadotas rokas
Lietas par kurām ar skatienu
Dvēseles saprotas telpā
Vienu dziesmu par godu
Tev Dievs
Daudzas dvēseles elpo
Nepastāstāmi teikumi
Starp dzīves mirkļiem un vārdiem
Visa pasaule Tava baznīca
Visi cilvēki Dieva dārgums
—
INĀRA DRUVA
UZ GAISMU!
Uz gaismu cerot,
dzima mūsu valsts,
Ak, ne vien cerot, –
cieši, cieši ticot!
Tas vecvecākiem
bija veiksmes balsts.
Kas ienaidniekam
lika projām vicot,
Kas tautai ļāva
slogu pleciem velt,
Tos iztaisnot un
ievilkt elpu brīvi,
Vākt gruvešus un
jaunu ēku celt,
Un cīnīties par
labklājīgu dzīvi.
Šo gaismas ticību mums
nezaudēt
Vistumšākajā,
drūmākajā laikā,
Vismelnākajā naktī
gaismu sēt,
Lai atstaro tā
varavīksnes zaigā.
MĒNESS PICA
Egles spicē mēness pica.
Vai, kā gribas ēst!
Tomēr dakša pārāk smaga –
Nāksies mierā sēst.
Nāksies ieraut vēderiņu,
Siksnu ciešāk jozt.
Nevar aizsniegt tālo picu,
Nevar viņā kost.
Labi, ka tik tālu viņa,
Nevar smaržu just.
Nekārdini mani, pica,
Taisies drīzāk zust.
—
LILIANA SKUDRA
VISTRAUSLĀKĀ TASE
Austrenis…
Un leduspuķes rūtīs…
Vējš ar tējkarotēm
Ksilofonu spēlē.
Meldiņš tāds,
Kas pirkstus saldē.
Trešais uzlējums –
Vistrauslākajā tasē…
Šķiet, aiz kauna
Piesarkst
Rožu gleznojums.
Dzejniekam
Izreti atmet
Mūža pensiju
No karalienes kases.
—
JĀNIS MUCENIEKS
VECĀ KĻAVA
Snauž veca kļava dīķa malā,
No viņas vaiga zelta lāses krīt.
Ikvienā spilgtā saules starā
Var viņas bēdas pamanīt.
Rauj salnas pirksti košo rotu,
Met dīķī lapas sarkanās.
Vējš atstāj kokā zaru slotu
Un projām ātri aizsteidzas.
Pa retam lietus sitas vaigā,
Kāpj dzērves tālu mākoņos.
Pa mēmo zemi rudens staigā,
Es it kā sevī pamostos.
Žēl vasaras! To skaisto dienu,
Kas pazuda kā mirklis jauks,
Un tagad skatu miglas sienu,
Kas vasaru vairs neatsauks…
—
RŪDOLFS SAULĀJS
ČAKA MOTĪVS
Varbūt te sēdējis Čaks?…
Te meitenes tvīkst un smaida,
Te muzikants spēlē kā traks
Un dzeramnaudu gaida
Par smeldzošu čigānu valsi.
Un dvēselei uzgulst kas smags,
Un prieku aiz durvīm raida.
Ar savu aizkapa balsi
Kāds sauc un sit pie rūtīm,
Un saka: tu, vientuļniek, salsi,
salsi!
Vai piedzimis vēl kāds traks?…
No ielas putekļiem bēgdams,
Met Daugavā pēdējo naudu,
Ir izsmējis, jokojis, slājis
Pa ietvēm, ar neķītru smaidu
Pilsoņiem replikas sējis ar baudu,
Kā tukšinieks tagad krastmalā
stāv
Un taujā, vai kāds jau nav projām
gājis.
– – – Vai tad es kādu aplaupīt
gribēju, skaudu?
Viens pienāk un prasa – vai es
kādu gaidot?
… Es salaužu puķi pie krūtīm,
Ko šķiroties pasniedzi smaidot.
—
AIJA SPURA
TICĪBA
Veltīts terora upuriem ASV
Rudens vēji lietus lāses bārsta,
lapas zeltītas pie miklās zemes
plok,
kaut ko nebeidzamu steidz vēl
šodien stāstīt,
kaut ko kvēlu, ko spēj rudens dot.
Zemā pazemībā dievnamā iet
sirds,
lūdzas liktenim ik katru mīļu
mirkli –
neļauj bradāt tautas dvēseli,
nemitini krūtīs akmens sirdi.
Ravē negausumu, netikumu,
naidu –
tā kā usnes dzīvā dārzā plēs,
tauta atdzims, svētīta no jauna,
tādu spēku ienaids nespēj dzēst.
—
GATIS ZOTOVS
* * *
Un katru rītu tu celies
Un vienmuļi devies savās gaitās
Dažreiz vakaros pārnāci
Savās
Dažreiz arī kāda cita mājās
Es nezinu otru
Tādu kā tevi
Reizēm gan
Pielīdzinu sev
Un tā arī mēs
Nekad nesastapāmies
Un kaut kā aizvilkām
Dzīvi līdz sevis pašu
Nospraustam galam
* * *
Jaunlaulātie debesis pušķo
Ar tikko grieztiem ziediem
Un man ir tik daudz
Un man ir tik maz
Lai teiktu ka gandrīz jau pietiek
Medusmēness ir pārāk par saldu
Un putniem tas līp pie spārniem
Priekš manis par daudz
Priekš tevis par maz
Vēl paliks
Nemīlamajiem
—
AINA MEDNE
RUDENS PILNMĒNESS
Pilnmēness debess kalnā
Elpo, staro un zied.
Rasiņa pārtop salnā,
Jūra pret krastu iet.
Gaisma tumsai sit pliķi.
Pūce pie loga sēd.
Dzejnieki, romantiķi,
Medus maizīti ēd.
VĒJĀ
Ne vējiņš mani lieca,
Ne liepiņu pagalmā.
Cik putekļu sejā trieca,
Tik palika mauriņā.
Es zālei paklanos
Par zaļo spirgtumiņu,
Ik rītiņu izrotātu
Ar sudraba pērlītēm.
—
LĪVIJA DZELME
KALNĀ KĀPĒJS
Mēs visi ejam
Ar smaidu vai rūpēm sejā…
Ne visi spējam
Turēties, neliekties vējā.
Vien retais varam
Bez skumjām un raizēm dzīvot,
Ļaut dienām savām
Vēl dzīves priekā plīvot.
Mēs visi ejam
Ik stundu, ik dienu tālāk.
Vai apjaust spējam –
Katrs esam kalnā kāpējs.
Mēs visi zinām,
Cik mūžā laimes saņemts,
Bet mēmi minam,
Cik vēl šai dzīvē nolemts…
—
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
it kā viens otram ko teicām
it kā nāca no sirds
bet tomēr
rindā kūtri
mīļvārdiņi stāv
it kā viens otru sapratām
no acīm
it kā sirds tukšums aizpildīts
bet tomēr
bezgaumīgi krūtīs
piedzimst
rīts
—
ANDRA KĀRKLIŅA
LŪGŠANA PAR PASAULI
11. septembra traģēdija ASV
Savieno, Dievs,
Lūstošo Pasauli!
Ar savu Spēku
Pacel dvēseles
Un liec ieraudzīt
Savu mūžīgo Uguni!
Izkausē ledu, Dievs,
No cilvēku radītajiem
Ziemeļpoliem.
Salodē Pasauli!
Atjauno Vienotību!
Iededz Gaismu,
Izgaismo!
Iemāci mums
Spīdēt Tev līdzi!
