Meita bērnībā vienatnē nespēja iziet cauri Korfa dārzam Bauskā. Tur katru rītu skraidelēja lieli suņi un bērnam bija ļoti bail.
«Meita bērnībā vienatnē nespēja iziet cauri Korfa dārzam Bauskā. Tur katru rītu skraidelēja lieli suņi un bērnam bija ļoti bail. Ejot aplinku ceļus, nācās nokavēt pirmo stundu. Diemžēl šīs uzmācīgās bailes nav pārgājušas. Ieraugot liela auguma suni, gandrīz jau pilngadību sasniegusī meitene gluži vai sastingst, nespēj parunāt. Vai tas ir normāli? Varbūt kāda psihes īpatnība?»
Šādu jautājumu «Bauskas Dzīvei» atsūtījusi Vaira K. no Bauskas.
Psihiatre Rūta Grava uzskata, ka izbīlis, ko bērnam vai pieaugušajam sagādājis dzīvnieks, var radīt sekas, kas saglabājas varbūt pat visu mūžu. Psihiatru pieredze liecina, ka pat tad, ja suns cilvēku neievaino fiziski, garīga trauma – neirozes – gadās diezgan bieži. Tās ir motivētas un nemotivētas bailes, uzmācīgas domas. Piemēram, iespējams, ka bērns no suņa mēģinājis patverties, slēpjoties aiz kāda koka. Vēlāk, tikai ieraugot šo koku, pārņem baiļu sajūta, kas saglabājusies zemapziņā.
Novērots, ka bērni pēc šāda izbīļa sāk atkārtot atsevišķus vārdus, zaudē spēju sakarīgi, secīgi izteikties. Pārbīļa sekas ir krekšķināšana, neartikulētu skaņu izdvešana, čāpstināšana, urīna nesaturēšana gan dienā, gan naktī. Logoneiroze – stostīšanās – biežāk novērojama gan pieaugušajiem, gan bērniem. Līdzaudžu vidū tādēļ jāpiedzīvo izsmiekls, skolotāji mēdz aizrādīt, un tas situāciju vēl saasina. Baiļu izraisītas neirozes jāārstē ilgi, šis process prasa lielu pacietību.
Suņu turētājiem var likties, ka viņu mīlulis ir ļoti labi audzināts, skolots, dresēts, taču svešs cilvēks, īpaši bērns, to nezina, uzsver daktere R. Grava. Dzīvnieka izskats vien reizēm rada nepatīkamas izjūtas, turklāt saimniekiem jāsaprot, ka ne jau nu gluži tā kā pret mājiniekiem suns izturēsies arī pret svešiem. Tāpēc suns pastaigas laikā pilsētā ir jāvadā pie siksnas (saites) un ar uzpurni, strikti teic daktere. Tas pasargās citus cilvēkus no bailēm un suņu saimniekus no nepatikšanām.
