Pensionāri un invalīdi savā valstī ir lieki un nevajadzīgi. To esmu secinājusi sešos mēnešos, kas pavadīti Pensionāru apvienības valdes priekšsēdētājas amatā.
Pensionāri un invalīdi savā valstī ir lieki un nevajadzīgi. To esmu secinājusi sešos mēnešos, kas pavadīti Pensionāru apvienības valdes priekšsēdētājas amatā.
Veco ļaužu dzīves līmenis strauji pasliktinās, zūd iespēja ne tikai saņemt medicīnisko aprūpi, bet pat zāles. Pēdējie veselības aprūpē ieviestie likumi mūsu apstākļus padarījuši pavisam neciešamus. Kaut cik kvalitatīvu medicīnisko aprūpi neesam spējīgi saņemt vispār. Lai nopirktu tik praktisku medikamentu kā levomicetīns, ir jāiet pie ģimenes ārsta (pacienta nodeva 50 santīmu) saņemt recepti. Skaidrojumi un piebildes lieki. Neticu, ka brīva pieeja šim un citiem medikamentiem izraisīja īpašus sarežģījumus vai letālas sekas.
Gandrīz vai katram ir zināms un saprotams, ka nabadzīgās tautas daļas sociālekonomiskā situācija nemaz nav ņemta vērā, ieviešot ģimenes ārstu pašreizējo samaksas sistēmu.
Agrāk analīzes bija vajadzīgas ikreiz, kad vērsies pie ārsta, pašlaik tās, šķiet, vispār nav nepieciešamas. Bieži vien daži dakteri savu maciņu uzmana daudz vairāk nekā pacienta veselību, par norīkojumu pie speciālista vai tālāku ārstēšanu nemaz nerunājot… Labi, ja ģimenes ārsts ir kompetents visos ar veselību saistītos jautājumos, ja ne, rodas apburtais loks – iet laiks, maciņa saturs dilst, bet veselība neatgriežas…
Vispirms un visvairāk vainojama mūsu korumpētā valdība. Zāles ir dārgas un ne katram pieejamas. Tās kļūst par nesasniedzamu luksusa preci. To labi zinu arī es, jo mums ģimenē pensija ir 44 lati vidēji vienam cilvēkam. Atrēķinot komunālos, personīgās higiēnas, malkas, sīku saimniecisku priekšmetu un nepieciešamāko apģērbu un apavu iegādes izdevumus, pārtikai nekas pāri nepaliek, kur nu vēl ārstam un ārstēšanai. Neapskaužamie apstākļi ne vienu vien dzen izmisumā un liek pieņemt galēju lēmumu – beigt dzīvi pašnāvībā.
Tautas frontes laikā bieži tika skandēts sauklis «administratīvais birokrātisms», kas bija attiecināts uz svešu zemju kungiem un apspiedējiem. Taču arī tagad – desmit gadu pēc brīvības atgūšanas – vairāk nekā jebkad agrāk ir spēkā E. Veidenbauma dzejolis «Virs zemes nav taisnības». Mūsu pašu kungi nekompetences, nevēlēšanās vai korumpētības dēļ valstij rada lielus zaudējumus, kas atsaucas arī uz mūsu, pensionāru, maciņiem, jo dažādu neizdarību dēļ netiek iekasēti milzu nodokļi.
Bargas summas tiek maksātas ārvalstu firmām un uzņēmumiem, kā arī advokātiem neprecīzi, nepilnīgi formulētu un noformētu dokumentu un nesaskaņu gadījumos. Firmas un magnāti, kas par nieka «grašiem» sapirkuši sertifikātus, izdara spiedienu uz ministriem un privatizācijas institūcijām, kā dēļ valsts uzņēmumi, iestādes tiek iztirgoti par nepamatoti zemu cenu, no kā rodas robi valsts budžetā, kas ietekmē visu pilsoņu un mūsu, pensionāru, dzīvi un labklājību.
Nepārdomātie, nesakārtotie likumi, tostarp Pensiju likums, mūs, vecļaudis, ir pavisam izstūmuši no sabiedrības un noveduši trūkumā un izmisumā. Pat telefons – bieži vien vienīgais saziņas līdzeklis ar ārpasauli: ārstiem, iestādēm un negadījuma reizē ar tuviniekiem vai tuvāko kaimiņu – tiek uzskatīts par luksusa pakalpojumu un, nosakot maznodrošinātā statusu, nav iekļauts obligāto atskaitījumu sarakstā. Tas risinās laikā, kad Eiropas valstis izmanto datorus un internetu par sazināšanās un informācijas ieguves līdzekli un kad mūsu valsts visādi cenšas tikt uzņemta Eiropas Savienībā.
Lai iegūtu maznodrošinātā statusu vai saņemtu vienreizēju pabalstu, tiek uzstādītas arvien jaunas un stingrākas prasības. Ministru kabinets ir izdevis speciālus noteikumus, kas pašvaldībām uzliek pienākumus pret maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Taču tie, kuri nespēj pasūtīt avīzes, tā arī neko nezina, jo pašvaldības šo faktu tur slepenībā. Nabadzības spiesti, daži pensionāri jau lūguši ubagu dāvanas, maizes šķēli. 16. novembrī šāds gadījums manā acu priekšā notika Korfa dārzā. Kāda mammīte, krietnos gados, lūdza desmit santīmu kungam, kuru teicās agrāk labi pazinusi. Viņai neesot, par ko nopirkt maizīti.
Pensionāru federācija visā Latvijā no septembra sākusi parakstu vākšanu, lai panāktu Pensiju likuma grozījumus. No Bauskas pensionāru apvienības pašlaik nosūtīti tikai 102 paraksti. Parakstu vākšana rit ļoti gausi. Iemesls varētu būt tas, ka līdz šim laikrakstos nebija informācijas, un arī tas, ka mūsu apvienība nav spējīga nevienu atbalstīt materiāli. Arī dienas centrā «Ābele» cilvēki retāk ienāk. Taču tieši tur vēl var parakstīties par Pensiju likuma grozījumiem. Dienas centrā «Ābele» mūsu dežuranti sastopami otrdienās no pulksten 10 līdz 16 – līdz pat Ziemassvētkiem. Turpat var uzzināt arī grozījumos paredzētās prasības un iepazīties ar Pensionāru federācijas izstrādāto projektu.
Jau septembra sākumā, atsaucoties uz federācijas aicinājumu, tika sagatavots uzrunas teksts mītiņa gadījumā, kas septembra valdes sēdē tika vienprātīgi atbalstīts un pieņemts, kā arī nosūtīts pēc vajadzības un piederības.
