Pirms 50 gadiem tādā pašā sestdienā, kāda būs rīt, viens otram «jā» vārdu sacījuši Ella un Gunārs Krievāni.
Pirms 50 gadiem tādā pašā sestdienā, kāda būs rīt, viens otram «jā» vārdu sacījuši Ella un Gunārs Krievāni.
Gailīšu pagasta «Viesturus» apņems atmiņu un apceres rimtums, kā jau saturīgu mūžu pārskatot. Dzimtā zeme, bērni, mazbērni, dziesma un darbs šajā ģimenē saplūst vienā ietilpīgā vārdā – mīlestība.
Būdams tikai četrus gadus jaunāks par savu valsti, Gunārs Krievāns pilnībā izbaudījis tās likteni. Jebkura vīrieša dzimšanas gads vien jau bija par iemeslu noteikt iespēju robežu pat tik nepolitiskā nozarē kā lauksaimniecība. Tas attiecās arī uz G. Krievānu, kuram liktenis bija lēmis karot «nepareizā» armijā un «uzkavēties» filtrācijas nometnē.
Kopš savijušies dzīves ceļi, prieka un smagu pārdzīvojumu laikā, sievišķīgas intuīcijas vadīta, vienmēr blakus bijusi Elliņa, kā viņu sauc ģimenē, arī visu vecumu paziņas un draugi. Gunārs daudziem tagad kļuvis par Krievāntēvu, arī savā miestiņā, kur jau trīs gadu desmitus saticībā un draudzībā sadzīvo vairākas ģimenes: Šlosbergi, Langenfeldi, Gailīši, Junkurēni, Fūsti, Balami un vēl citi.
Gunārs Fūsts: – Mūsu «sādžā» valda īpaša aura, un tas izpaužas cilvēku attiecībās. Krievāni ir zinoši un ļoti labi kaimiņi. Šajos vārdos ielikts viss – izpalīdzīgi, saprotoši, nesavtīgi padomdevēji zemes lietās.
Jevgēnija Fūsta: – Strādādams «Uzvarā» par priekšsēdētāja vietnieku, viņš bija ļoti demokrātisks, pieejams jebkuram, kaut arī darba un pienākumu bija pilnas rokas.
Milda Langenfelde: – Vēlam labu, labu veselību! Mēs te visi esam cits citu saprotoši, cienām Krievānus, arī kā brīnišķīgus kaimiņus. Ar Krievāntēti vienmēr esam sapratušies, kad viņa pārziņā bija svarīgākās nozares saimniecībā. Viņš bija Jansons ar otro numuru. Tagad visbiežāk sanākam vārdadienās cits pie cita. Dzimšanas datumi «galvas grāmatā» vairs nepaliek.
Ināra Šlosberga: – Ar Elli- ņu tiekamies katru rītu, kad viņa atnāk pēc piena. Vienmēr ir par ko parunāt. Ar tādu pašu dedzību kā Gunārs kārtoja saimnieciskās lietas viņš dega par «Uzvaras» kori, kura dvēsele viņš nenoliedzami bija. Vēlam izturīgajai ģimenei veselību, spēku un dzīvesprieku.
Aija Balama: – Ļoti jauki cilvēki. Dievs devis tik ilgi būt kopā. Ellai un Gunāram apbrīnojami sapasējis darbā, dziedāšanā un attiecībās ar kaimiņiem. Abus iepazinu gandrīz vienlaikus. Prakses laikā palīdzēju taisīt graudu analīzes Sēklu inspekcijā, ko vadīja Elliņa. Viņa mani uzņēma viesmīlīgi, visu rādīja un skaidroja. 1967. gada pavasarī abas tikāmies dzemdību nodaļā Bauskā. Pasaulē tikko bija nācis Krievānu jaunākais dēls Viesturs, kad piedzima mana Daiga. Gunārs arī man uz slimnīcu atnesa puķu pušķi – jauns, izskatīgs, bet iesirms. Patīkami, ka Gunāru ar cieņu atceras arī «Uzvara–lauks» jaunā vadība. Citādi nemaz nevar būt.
Es, šo rindu rakstītāja, ar pateicību atceros tālo 1956. gadu, kad Gunārs Krievāns mani, no izsūtījuma pārradušos, ne vien pieņēma darbā, bet arī «ierāva» sportā, deju kopā, vokālajā ansamblī, kurā dziedāja arī Elliņa. Viņi vienmēr bija dzīves un notikumu vidū un vēlējās, lai ap viņiem nebūtu vienaldzīgo un remdeno.
Lai mīļu un tuvu cilvēku domas jūs silda un veldzē vēl ilgi pateicībā par Zemgales zemei, tās auglībai un kopējiem atdotu darba mūžu!
