Bija pelēka diena. Es ļoti steidzos, lai Rīgas centrā ātri pagūtu nokārtot dažas neatliekamas lietas.
Bija pelēka diena. Es ļoti steidzos, lai Rīgas centrā ātri pagūtu nokārtot dažas neatliekamas lietas. Pie ieejas necilā pārtikas bodītē mani uzrunāja pusaudzis. «Ļoti gribas ēst,» zēns krieviski mēģināja sākt sarunu. Uzreiz ievēroju, ka viņš ir kārtīgi, pat nevainojami tīri ģērbies. Varbūt tāpēc nereaģēju uz viņa sacīto? Muļķīgi, protams, jo izsalkums taču nav atkarīgs no ārējā veidola kvalitātēm.
Tomēr veikalā apstājos pie maizes plaukta. Līdz šim nevaru izskaidrot, kādēļ sāku prātot – pirkt vai nepirkt? – labi zinādama, ka 20 santīmu man nepavisam nav žēl. Nolēmu atgriezties un pajautāt puisim, vai viņš ēdīs maizīti. Taču zēna ārā vairs nebija.
Ceļa posmā pa Vecrīgas ielām nodevos sirdsapziņas pārmetumiem. Līdz brīdim, kamēr mani apturēja pirmais, otrais, tad arī trešais pusaudzis. Viņi visi bija noskranduši un prasīja mazliet naudiņas. Tad kārtējo reizi secināju, ka nesaprotu vairs nekā. Man piemīt diezgan laba intuīcija un vērīgums, taču nespēju atšķirt īstu postu no blēdībām un nekaunības.
Tāpēc nerīkojos impulsīvi, un gluži pamatoti man var pārmest vienaldzību pret sabiedrības neaizsargātās daļas ciešanām. Droši vien man nav lemts saprast arī jaunbagātnieku plašos žestus. Iespieduši ielas zēnam vai ubagam saujā desmit latu banknoti, viņi noteikti to neaizmirst pieminēt intervijās laikrakstiem un žurnāliem. Kas tā ir – labdarība vai sirdsapziņas mierināšana?
Toties es apbrīnoju cilvēkus, kuri bez jelkādas prātošanas un publicitātes spēj rīkoties nesavtīgi. Par to liecina mūsu rajona iedzīvotāju un uzņēmumu milzīgā atsaucība laikraksta «Bauskas Dzīve» organizētajai labdarības akcijai. Daudzi ir nolēmuši palīdzēt konkrētām ģimenēm. Citi lūdz nosaukt pagastu sociālo darbinieku tālruņu numurus, lai noskaidrotu trūkumcietēju adreses un paši nogādātu palīdzības sūtījumus. Tā ir gluži jauna nianse, kas liecina par labprātīgu atbildības uzņemšanos un vēlēšanos iedziļināties situācijā. Daži apņēmības pilni palīdzētgribētāji ir vaicājuši: «Un kas notiks pēc tam, kad svētki beigsies?» Diemžēl mēs labi saprotam, ka pēc tam viss ritēs savu gaitu…
Mazpilsētā un pagastos, kur cilvēki cits citu pazīst, bērneļi garāmgājējiem neprasa ēdienu. Izsalkumu viņi cenšas pārvarēt klusuciešot. Es zinu, ka daudziem neatkarīgās Latvijas desmitgadē dzimušiem bērniem Ziemassvētki nesaistās ar zvārgulīšu skaņām un eglītes mirdzumu. Viņiem svētki asociējas ar līdzcietīgu cilvēku sagādātu ēdienu. Varbūt dažās ģimenēs tā pietiks nedēļai vai pat divām. Tad atkal būs ilgi, ilgi jāgaida. Šī apjausma mani stindzina, jo pārāk skaidri apzinos savu un Latvijas valsts bezspēcību trūkuma un posta priekšā.
