Baušķeniece RASMA KINTA otrajā vēstulē no Dienvidslāvijas stāsta par turieniešu Ziemassvētkiem un tradīcijām.
Baušķeniece RASMA KINTA otrajā vēstulē no Dienvidslāvijas stāsta par turieniešu Ziemassvētkiem un tradīcijām.
2. Ziemsvētki Belgradā nav komercijas pļaujas laiks
Dienvidslāvijas galvaspilsētā iestājās ziema, to pamanīju ne jau tikai tāpēc, ka kļuva aukstāks. Ielas sāka it kā paplašināties, pazūdot vasaras kafejnīcu krāsainiem saulessargiem, pazūdot galdiņiem, starp kuriem izlocīdamies staigā čigāni, pārdodami rozes. Par ziemas iestāšanos šeit liecina arī tas, ka bezpajumtnieki, iespraukušies starp atkritumu tvertnēm, dedzina papīrus, lai sasildītos. Sāku saprast, ka šo pilsētu aizsargā saule, bet, tiklīdz tā ir pazudusi, Belgrada kļūst jutīga, skumja, pelēka.
Kādu rītu, ejot uz darbu, ievēroju, ka vienā no bankas skatlogiem parādījusies kautrīga dekorācija, kas liecina par jaunā gada atnākšanu, – spuldzītēm rotāts skaitlis 2002. Es to nekādi nevarētu salīdzināt ar Ziemassvētku drudzi, kādu redzam citās valstīs. Tradīcijas šajā zemē tiek ieturētas ar bijību un klusējot.
Šķiet, šeit ir kaut kas no pagātnes, kad Ziemassvētki nebija komercijas un labdarības organizāciju «pļaujas laiks».
Ziemassvētki ortodoksālajā kalendārā ir 6. un 7. janvāris. Šajās dienās dienvidslāvu ģimenēs gatavo īpašu maizi, kurā iecep naudu un dzeltenu puķi. Pastāv ticējums, ka tas, kura kumosā būs nauda, kļūs bagāts, bet tam, kuram tiks dzeltenais ziediņš, būs laba veselība. Varbūt šis ticējums savā veidā aizstāj dāvināšanu, jo te šāda tradīcija nepastāv, par ko es biju pārsteigta.
Dienvidslāvijā Ziemassvētku rītā galdā jāceļ pats labākais ēdiens, kāds mājās atrodams, saldumi. Arī šajos svētkos cilvēki dzer rakiju, kas ir tradicionāls dzēriens, to lieto visās kopā sanākšanas reizēs. Ziemsvētku rītā katra ģimene gaida ciemos viesi, kurš jau ir iepriekš sarunāts. Būt viesim šajā rītā ir liels gods, jo ar savu ierašanos tas atnes laimi. Viesim noteikti jābūt vīrietim, jo sieviete šajā lomā neiederoties, kā viņi saka, atnesot nelaimi.
Pats lielākais pārsteigums ir tas, ka dienvidslāvu Ziemassvētku koks ir izkaltēts ozola zars. Šis zars tiek iemests ugunī. Jo vairāk dzirksteļu lecot, jo ražīgāks būšot nākamais gads.
Šodien es izbraucu no Dienvidslāvijas, lai dotos mājup un svinētu Ziemassvētkus Latvijā. Šie ir ģimenes svētki, un tradīcijas nekad neaizstās tuvo cilvēku siltumu.
Ar sveicieniem – R. KINTA
