Lielākā vērtība ir mums atvēlētais laiks, kas strauji kūst dienu un gadu skrejā, kuras dalībnieks mēs katrs gribam būt.
Lielākā vērtība ir mums atvēlētais laiks, kas strauji kūst dienu un gadu skrejā, kuras dalībnieks mēs katrs gribam būt. Tomēr gada beigu notikumu koncentrāts neļauj nodoties vienīgi filosofiskai apcerei.
Neesmu māņticīga, tomēr ievēroju, ka 13. datums šomēnes īpaši atšķīrās no citiem. To bija pamanījuši arī mūsu laikraksta lasītāji, kas ceturtdienās klausās Saeimas sēžu radiotranslācijas, arī tāpēc, ka «starpbrīžos skan jauka mūzika, kādu citkārt velti gaidīt».
Apspriežot E. Repšes atlūgumu, Saeimas tribīne bija kļuvusi par dažu deputātu saprāta nekontrolētu runu klozetpodu. Var mūžu dzīvot, mūžu mācīties un… neko neiemācīties.
Abpusējas slavināšanās robežu, šķiet, pārkāpa Rīgas un Maskavas mēri. G. Bojārs vienošanos (acīmredzot izglītības līgumu) nosauca par vēsturisku, bet J. Lužkovs kādas izrādes iespaidā to salīdzinājis pat ar Jēzus misiju.
Ja vien nav traucējis karš un neģēlīga vara, mūsu zemītē gadsimtos sapratušās paaudzes ar paaudzēm, lauki ar pilsētām, tauta ar tautu, balstoties uz tikumības principiem. To vietā nākusi integrācija ar tādu kā piespiedu garšu un ievērojamu finansējumu pat no valsts budžeta. Integrācijas fonds R. Umblijas vadībā jau pilnās burās «risina jautājumus» sociālajā, etniskajā un citās jomās, dublējot ministriju daudzos departamentus un citas institūcijas. Lai tikai Eiropa mūs sadzirdētu!
Solīto un ļoti gaidīto kaut cik objektīvo skatījumu uz Latviju no Maskavas ciklā «Bijusī Savienība» tā arī neredzējām, kaut gan TV 2. programmā lenti bija paredzēts demonstrēt 15. decembrī. Ne atrunas, ne skaidrojuma. Nerādīja, un viss. Acīmredzot šis Krievijas žurnālistu objektīvais skats uz mūsu valsti būtu kaitējis 1. decembrī rādītās pašmāju lentes «Uz jauno krastu» cittautiešos radītajai pārliecībai, ka 1940. gadā Latvija gaidīt gaidīja iebraucam krievu tankus. Kas notiek Latvijā?
Kas to būtu domājis, ka EDSO komisāra van der Stūla nesenā atvadīšanās no Latvijas būs arī EDSO misijas beigu cēliens? 18. decembrī kļuva zināms, ka 2002. gada 1. janvārī tā atstās Rīgu. Labs sākums gadam ar mistisko ciparu kombināciju.
Taču padomdevēju mums netrūkst pašiem, īpaši no trimdas latviešu vidus, kurus (dažus) Saeimas deputāts Dz. Rasnačs «Neatkarīgās Rīta Avīzes» 14. decembra numurā nosaucis par «misionāriem». Viņiem, arī Nilam Muižniekam, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktoram, deputāts vaicā: kur viņi bijuši «ar savām prasībām tad, kad latviešiem bija jāsmok okupācijas jūgā un visur, izņemot mazmājiņu un ķēķi, bija jārunā krievu valodā?».
Nemanot pagājuši pieci gadi no tā 19. decembra, kad Bauskas rajona Padome nolēma ļaut pašvaldības uzņēmumu «Laikraksta «Bauskas Dzīve» redakcija» privatizēt redakcijas darbiniekiem. Tikpat nemanot sagadījās, ka SIA «Bauskas Dzīve» nu jau tradicionālās koppusdienas ar bijušajiem kolēģiem un ārštata palīgiem «Aveņkrogā» bija sarīkojusi tieši 19. decembrī. Jauku atmiņu, atkalredzēšanās gaisotnē un cerībā, ka liktenis būs saudzīgs pret visiem, atkal nemanot pagāja vairākas stundas… Paldies!
