Baušķeniece Rasma Kinta jau ilgāku laiku strādā un dzīvo Dienvidslāvijā. Pērn «Bauskas Dzīvē» publicējām divas viņas vēstules no šīs Balkānu valsts.
Baušķeniece Rasma Kinta jau ilgāku laiku strādā un dzīvo Dienvidslāvijā. Pērn «Bauskas Dzīvē» publicējām divas viņas vēstules no šīs Balkānu valsts. Šodien piedāvājam trešo.
«Ziemsvētkus pavadīju un Jaungadu sagaidīju mājās, Bauskā. Pēc atgriešanās Dienvidslāvijā viss šķita ļoti savādi. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvē nav daudz iespēju, kad sanāk būt lieciniecei divos Kristus piedzimšanas un gadu mijas svētkos (kā zināms, pareizticīgajiem tie ir divas nedēļas pēc mūsējiem),» tā savu rakstīto sāk Rasma.
3. Ciemiņu apdzīvotā Kosova
«Bet tagad lasiet stāstu par to, kā es ceļoju uz Kosovu.
Tiklīdz tiek pieminēts vārds Kosova, visi atceras, ka šis apgabals ir bijis daudzu diskusiju un ne tikai diskusiju iemesls. Liekas, ka tās nerimsies tik ilgi, kamēr skaidri būs zināms Kosovas statuss: kam šī zeme īsti pieder? Kosova joprojām ir Dienvidslāvijas sastāvā kā viens no Serbijas reģioniem, kur iedzīvotāju vairākums pašlaik ir albāņi. Ko par to saka serbi? Viņi vairs netic, ka šī zemes daļa, kurā tik daudz skaistu dabasskatu, reiz būs serbiem brīvi apmeklējama.
Piebraucot pie administratīvās robežas, mums palūdza pases, mazā robežpunkta «Merdare» «ēka» bija no smilšu maisiem uzcelts bunkurs. Robežsargs norādīja, kur novietot mašīnu, jo robežas zona, aptuveni 300 metru, jāšķērso kājām. Man nav nekas pret pastaigām, tomēr pārņem savāda sajūta, iedomājoties par bēgļiem, kuri šķērsoja ne vienu vien robežu… Kas atradās robežas otrā pusē? Lielbritānijas karogs, un visur redzami apbruņoti miera uzturēšanas grupu karavīri zaļraibos tērpos. Nav patīkami uzturēties bruņotu ļaužu vidū.
Brauciens turpinājās ar citu mašīnu, to vadīja puisis Fatons. Viņš ir albānis un varēja man parādīt pa ceļam esošos ciemus, kuros kādreiz mitinājušies serbi. Neviens negrib atcerēties, kas šeit noticis, tikai atmiņā ataust kāds šejienieša sacīts teikums: «Es esmu brīvs cilvēks, esmu savā zemē.» Viņš tā arī domā, vienīgi, ko viņš saprot ar vārdu «brīvība»… Par to es neņemos spriest.
Ja jautātu, ar ko man asociējas Priština, Kosovas galvaspilsēta, es atbildētu, ka tā līdzinās Bābelei, kaut arī nekad tur neesmu bijusi. Prištinā ir apvienots viss: nabadzība, bagātība, spožums un posts, dažādas valodas utt. Liela daļa cilvēku cenšas iespraukties darbā daudzajās nevalstiskajās organizācijās, kuras Kosovā saradušās kā sēnes pēc lietus. Joprojām savus birojus tur uztur aptuveni 300 starptautisku organizāciju.
Pirmajā dienā man bija grūti apjaust, kas šeit notiek, – tavu dzīvi nemitīgi pavada, piemēram, elektrības ģeneratoru skaņa. Un elektrība parādās tikai ik pa divām stundām… Kā šādi dzīves apstākļi iespaido eksistenci, ja tas ilgstoši jāiztur?
Man spilgti paliks atmiņā Kosovas jauniešu un vispār cilvēku nerimstošā, sarkastiskā jautrība. Liekas, ka pajokot var par jebko. Vai šajos jokos izteiktas sāpes vai prieks, to gan vajadzēs minēt un minēt.
***
Par šo Kosovas apmeklējumu uzrakstīju dzejoli:
Telpā, aukstā kā pagrabā, atveru acis,
Atkritumiem pilnā ielā ielieku kājas.
Virs pilsētas smogs,
Un elpu piespiež pie zemes.
Ar elektrības ģeneratoru un sirēnas skaņām
Ir sajūta, ka kāds tevi vēro.
Viena vācu marka iekrīt ubagojoša bērna rokās,
Bet viņu apsargā viscauru diennakti…
Pļava, mežs, debesis, saule,
Lietas, kuru šeit trūkst,
Tauta ir piesūcināta ar importētiem
Surogātiem, un zeme šī nepieder nevienam,
Tā ciemiņu apdzīvota, nedabīgi uzturēta.
Vai spoža agonija?
Ar sveicieniem R. KINTA»
