Lauksaimnieki no Itālijas, Francijas un Anglijas, kuri strādā ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm, apvienojušies asociācijās un kooperatīvos, lai apgādātu skolas, slimnīcas, ēdnīcas un sabiedriskus pasākumus ar bioloģiski audzētu pārtiku.
Lauksaimnieki no Itālijas, Francijas un Anglijas, kuri strādā ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm, apvienojušies asociācijās un kooperatīvos, lai apgādātu skolas, slimnīcas, ēdnīcas un sabiedriskus pasākumus ar bioloģiski audzētu pārtiku.
Itālijas skolās ar likumu ieviesīs biopārtiku
Itālijā lauksaimnieki ir ieinteresēti skolēnu un vecāku izglītošanā par veselīgiem ēšanas paradumiem. Viņi vēlas veicināt sabalansētu uzturu mācību iestāžu ēdnīcās, kas nostiprinātu bērnu imūnsistēmu un novērstu slimības. Itālijā skolu apgādi ar bioloģiski audzētas pārtikas produktiem sāka Itālijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija (AIAB).
Itālijā tā ir ļoti populāra ideja. Pēdējos trīs gados to pilsētu un apgabalu skaits, kuri skolas ēdnīcās vēlas ieviest tikai bioloģiskās lauksaimniecības produktus, ir strauji pieaudzis. Pirmā bioproduktus pāris bērnudārzos 1986. gadā pamēģināja Cesenas pašvaldība Emīlijas Romanjas reģionā. Tagad katru dienu vairāk nekā 2400 ikdienas maltīšu tiek servētas pilsētu poliklīnikās, pamatskolās un vidusskolās, pašvaldības restorānos. Šī akcija veicināja daudzu lauku saimniecību pārorientēšanos uz bioloģisko lauksaimniecību.
Šī pirmā eksperimenta veiksme un «govju trakumsērgas» izraisītās bažas par pārtikas saturu mudināja arī citas pašvaldības pievienoties šai ķēdei. 1999. gadā jau 70 pilsētu un reģionu padomes līdzīgā sistēmā bija iekļāvušas pašvaldības skolas un ēdinātavas. Tagad to ir pāri simtam.
Kā tas AIAB izdevās? Vispirms sagatavoja kritisku pārskatu par skolas ēdienu gatavošanas praksi. Iesniedza skolotājiem materiālus par sabalansēta uztura nepieciešamību ar lielākām uzturvērtībām un bez ķīmisku vielu klātbūtnes, par dabiskas garšas īpašībām, par ēšanas tradīcijām (piemēram, Vidusjūras uztura un tradicionālo ēdienu atjaunošana). Rīkoja mācības skolas pavāriem un ēdnīcas personālam, aizveda bērnus ekskursijā uz bioloģiskajām saimniecībām.
Itālijas parlaments ir ierosinājis jaunu likumu, kas uzdotu skolās ēdienreizēs lietot bioloģisko pārtiku un vietējos produktus. Daži autonomie reģioni to jau ir akceptējuši.
Franču ēdiens nedrīkst zaudēt garšu
Franču lauku ražotāju apvienība «CIVAM Du Gard» pie skolu apgādes nonāca no citas puses. 70 procentu no bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas franču fermeri eksportēja uz Vāciju. Tad Francijas veselības ministrija sāka uztraukta ziņot par neveselīgu uzkodu (dažādu čipsu u. c.) bumu, kas aizvietojot dienas galveno maltīti.
«CIVAM Du Gard» projektu sāka ar iknedēļas ekoloģiski tīras pārtikas demonstrāciju Langudo pilsētas atpūtas centrā, kas 1997. gadā pārauga 250 ikdienas maltīšu nodrošināšanā.
Nākamais mēģinājums bija veselīga un diētiska uztura piegāde slimnīcai (seši tūkstoši maltīšu ik dienu) un pārtikas pētījumi četrās skolās (divās «bio» un divās parastajās ēdnīcās).
Tomēr bioloģiskā pārtika ir mazliet dārgāka. Tā kā izejvielas ir tikai 20 – 25 procenti no izmaksām, tad svarīga bija skolu piekrišana nepaaugstināt pusdienu cenu. Maksu samazināt izdevās, ieviešot arī alternatīvas maltītes – bez gaļas vai zivs, tikai no pākšaugiem un graudaugiem.
Līdz 1997. gadam šo eksperimentu finansēja Eiropas Komisija, bet vietējo varu par shēmas lietderīgumu vajadzēja pārliecināt četrus gadus.
Ražotāji un ēdēji vienā kooperatīvā
Līdzīgi skolas apgādā arī Anglijā, kaut gan tur sāka pāris gadu vēlāk. «East Anglia Food Link» (EAFL – latviski «Austrumanglijas pārtikas ķēde») tika izveidots 1997. gadā kā bezpeļņas kooperatīvs, lai veicinātu videi draudzīgas un sociāli atbildīgas pārtikas ražošanu. Tajā apvienojušies ne tikai ražotāji, bet arī tirgotāji, patērētāji un pašvaldības.
Šī projekta vadītājs Klaivs Pekams (attēlā) stāsta, ka kooperatīvs izveidots arī, lai palīdzētu zemniekiem iekļūt vietējā tirgū, piemēram, ar tādām aktivitātēm, kas viņam vienam nav pa spēkam – ar brošūru izplatīšanu, plakātu izgatavošanu veikaliem, produktu pievešanu mājās, ekoloģisko maltīšu gatavošanu konferencēm u. t. jpr. Brošūras un prospekti tiek gatavoti par katru produktu – tādi ir par burkāniem, soju, bumbieriem, pienu, kartupeļiem, zemenēm utt. Organizēti arī pāris vietējo tirgu.
Klaivs Pekams projekta jēgu skaidro šādi: «25 procenti no lauksaimniecības produktiem nonāk sabiedriskajā sektorā – sākot no restorāniem un beidzot ar skolām, slimnīcām un armiju. Katru dienu televīzijā redzam globālo produktu reklāmu: «McDonalds» hamburgerus, «Coca-Cola» dzērienus, kas nebūt nav veselīgākais uzturs. Mums ir jāpārliecina par videi draudzīga vietējā produkta priekšrocībām, un tas ir jāsāk ar sabiedriskās ēdināšanas iestādēm.
Skola ir svarīga ne tikai kā vieta, kurā māca uztura kultūru un sapratni par saikni starp pārtiku un zemi. Skolā aug nākamais patērētājs. Pašlaik «East Anglia Food Link» sistēma Anglijas skolās nodrošina 400 tūkstoš maltīšu dienā. Pamazām sākam piegādāt bioproduktus arī Kembridžas slavenajām koledžām. Tas nav viegli, jo plašs produktu klāsts jāpiegādā lielos daudzumos. Atsevišķa fermeru saimniecība to nevar nodrošināt.»
Videi draudzīgāka lauksaimniecība taču ir dārgāka – kā tā spēs pretoties importa cenām no Jaunzēlandes un Austrālijas? Klaivs ir pārliecināts, ka vietējie produkti šai konkurences cīņā uzvarēs. Ne tikai tāpēc, ka to izcelsme ir nosakāma un zināma. Arī tāpēc, ka angļi cieši sadarbojas ar līdzīgām bioloģiskās produkcijas piegādes ķēdēm Francijā un Itālijā.
Tādējādi pamazām no fragmentāras mozaīkas vienā ķēdē saaug Eiropas skolu apgāde ar vietējo zemnieku ražotiem ekoloģiski tīriem produktiem.
I. BUŠMANIS
Kembridža – Rīga
