Baiba Marčenkova, rajona Padomes sekretāre, ir autovadītāja ar 16 gadu ilgu pieredzi.
Baiba Marčenkova, rajona Padomes sekretāre, ir autovadītāja ar 16 gadu ilgu pieredzi.
– Tas nenozīmē, ka tik ilgi esmu autovadītājas apliecības īpašniece. Es patiešām visu šo laiku esmu vadījusi auto. Pirmā mašīna, ar ko braucu, bija vecāku žigulis, tad ņiva. Kopš 1993. gada es vadu 1988. gada izlaiduma baltu «Opel Kadett». Tā ir ļoti praktiska krāsa. Nevienu rītu neesmu sākusi ar mašīnas mazgāšanu tikai tāpēc, ka auto izskatās netīrs.
Man patīk braukt ātri, taču par pārgalvīgu gan sevi neuzskatu. Jā, nemanot esmu pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu, esmu maksājusi arī ceļu policistu prasīto piecīti… Vairumam vīriešu šķiet, ka sievietes automobili vada slikti. Es tā nedomāju, un tā neuzskata arī manas ģimenes vīrieši. Lepojos, ka manu braukt prasmi atzinīgi vērtē tēvs, brālis un dēls.
Visneaizmirstamākais piedzīvojums autovadītājas praksē man saistās ar 1992. gada nogali. Ciemojāmies pie tantes Vācijā, Minsterē, atceļā devāmies ar tur iegādātu «Opel Kadett», ko abi ar Ati (Atis Slakteris, Baibas brālis – Ž. Z.) vadījām pārmaiņus. Polijā, nelielā pilsētiņā, kad braucamo stūrēju es, mūs malā «nodzina» kāds automobilis, no kura izlēca maskās tērpti, bruņoti vīri… Viņi izrāva mūs no mašīnas, pārmeklēja, apskatīja auto un… aizbrauca. Pēc šī piedzīvojuma gan kādu brīdi nevarēju sēsties pie stūres.
Esmu šķīrusies, viena audzinu bērnus, un viņiem pat prātā nav ienācis, ka mēs kaut kur varētu nebraukt! Es zinu ģimenes, kur vīri no braucieniem uz Rīgu izvairās, bet sievas nevada transporta līdzekli. Nespēju šādu situāciju iztēloties, jo automobilis ir kļuvis par manas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu.
Visi auto man bijuši lietoti. Es labprāt vēlētos jaunāku un jaudīgāku transporta līdzekli, taču neesmu aizspriedumaina. Man nav īpašu vēlmju, jo uzskatu, ka auto kalpo man, nevis es automobilim.
