No Iecavas centra 17 kilometru un sešus kilometrus no Emburgas ceļa, pašā Iecavas pagasta viņā galā, ir Lapenieku mājas.
No Iecavas centra 17 kilometru un sešus kilometrus no Emburgas ceļa, pašā Iecavas pagasta viņā galā, ir Lapenieku mājas. Kaimiņmāja atrodas pusminūtes gājienā, bet tas jau ir Sidrabenes pagastā Jelgavas rajonā.
Septiņdesmit septiņus gadus vecais māju īpašnieks Vilmārs Roze šeit saimnieko kopā ar meitu Ligitu. Uz pastāvīgu dzīvi «Lapeniekos» pārnācis 1991. gadā.
Ģeogrāfs atgriežas «Lapeniekos»
«Lapeniekos» Vilmāra Rozes vecāki bijuši Ulmaņlaika jaunsaimnieki. Māja uzbūvēta 1936. gadā, bet 1937. gadā viesuļvētra to esot pilnībā noārdījusi. Vēlreiz ēka būvēta 1938. gadā. Šeit arī piedzimis V. Roze. Spēka gados nācies izbraukāt krustu šķērsu visu bijušo padomjzemi, jo saimnieka profesija ir ģeogrāfs, 25 gadi nostrādāti Jūras ģeoloģijas zinātniskās pētniecības institūtā. Tomēr vienmēr viņš centies saglabāt un uzturēt saikni ar šo savas dzimtas «saskares punktu». V. Rozes tēvs savulaik, ēkas būvēdams, sacījis, ka tām jāpaliek bērniem.
Māja ir palikusi. Kolhozu laikos paplucināta. Arī kūts sabrukusi. Tagad šajā nomalē vienīgie sakari ar ārpasauli ir mobilais tālrunis, radio un televizors. Līdz veikalam tikt arī neesot vienkārši. Agrāk autoveikals piebraucis klāt, bet tagad, kad ceļi netiek tīrīti, veikalmašīna brauc tik tālu, cik ir notīrīts. Tāpēc apmēram četrus kilometrus nākas iet kājām, lai tiktu pēc maizītes.
Pagājušajā gadā, kad gadījusies veselības ķibele, ziemā saimnieku nācies uz finiera gabala vilkt līdz lielceļam, jo ātrā palīdzība nav varējusi iebraukt. Autobuss kursējot divas reizes nedēļā, bet līdz lielceļam vēl jāiet seši kilometri.
Sīkzemniecībai jēgas nav
«Lapenieki» reģistrēti kā zemnieku saimniecība ar 37,7 hektāriem zemes, bet V. Roze atzīst, ka šī nosaukuma dēļ vienmēr bijušas tikai klapatas. Tagad regulāri jāsniedzot atskaites par saimniekošanu, bet reāli nekāda zemniekošana šeit nenotiek. Saimnieks atzīst, ka sīkzemniecībai jēgas nav. Pirmajos gados, kad saimniecībā centās audzēt šo to pārdošanai, viss sapuva, jo nebija, kur likt.
Kamēr valstī būšot šāda attieksme, ar lauksaimniecību nodarboties nav iespējams. Šodien atmaksājoties tikai tāda saimniekošana, kur tiek izmantoti vairāk nekā 500 hektāri zemes.
«Lapeniekos» no lauksaimniecībā izmantojamiem 20 hektāriem ik gadu tiek apsēti ap pieciem hektāriem zemes – tik, cik vajadzīgs lopu barošanai. Pārējā platība ir zālāji. Šajā pusē zeme neesot īpaši auglīga – tekošā un pelēkā smilts. Labprāt zemi iznomātu, bet neesot neviena, kas gribētu to apstrādāt. Arī kaimiņmājās dzīvojot saimnieki, kuriem īpašumā ir zeme, bet visi sen atmetuši ar roku, tagad strādājot valsts darbu.
V. Roze atzīst, ka «Lapeniekos» ir īsta naturālā saimniekošana, jo ik mēnesi vienīgais ienākums esot saimnieka pensija. Meita, diplomēta ķīmiķe, ilgstoši ir bez darba. Pagājušajā gadā vēl saņemta nauda par izaudzēto telīti un cūku. Tas arī viss.
Jautāts, kad pēdējo reizi redzējis «pagastveci» vai kādu deputātu, V. Roze nevarēja atcerēties, jo šeit jau neviens kāju nesperot. Tikai pagasta lauksaimniecības konsultants Stepans Drozdovs atbraucot ik pa laikam un apjautājoties, kā veicas.
Ko Rozes kungs un apkārtnes cilvēki vēlētos no pašvaldības? Neko īpašu, tikai, lai reizi gadā tiktu greiderēts ceļš uz šo nomali. Ar to arī pietiktu. Šogad kādus 700 metrus saimnieks sniegu tīrījis ar lāpstu.
Lielā mīlestība – dzīvnieki
Kaut arī viss mūžs veltīts ģeoloģijai, tomēr V. Rozes lielā mīlestība esot dzīvnieki. Tie to jūt, tāpēc bez kautrēšanās ciemos nākot kaimiņu suņi, kas nebūt nav noskaņoti agresīvi. «Lapenieku» saimnieks atzina, ka arī televīzijā labprāt noskatās raidījumus par dzīvniekiem un arī par lauksaimniecību.
Vēl brīvākos brīžos saimnieks potē ābelītes, kuras nevienam neesot vajadzīgas. To ir vesels dārzs. V. Roze atzīst, ka esot optimists, bet lai kā gribētos cerēt, ka drīz būs labāki laiki, tomēr… Tāpēc priecājas par katru dienu, ko var darbojoties aizvadīt tēva mājās.
Grib izdzīvot un cīnās
Iecavas pagasta lauksaimniecības konsultants Stepans Drozdovs stāstīja, ka šim sīkstajam vīram ir kaut kas no latvieša spītības, neatlaidības un gribasspēka. Brīžiem bezcerīgās situācijās viņš ir cīnījies un pratis pastāvēt. Ja vien iespējams, «Lapenieku» saimnieks apmeklē pagastā organizētās mācības lauksaimniecībā. S. Drozdovs atzina, ka viņš nemaz nebrīnītos, ja cits, jaunāks zemnieks, sen jau visam būtu atmetis ar roku un mājas atstājis. «Lapenieku» saimnieka spēks ir viņa stiprā griba un intelekts.
