«Esmu parasts lauku cilvēks, kas ciena darbu,» tā sevi raksturo iecavniece ERNA BUTKA. Viņa dzimusi 26. janvārī un rīt svinēs 75 gadu jubileju.
«Esmu parasts lauku cilvēks, kas ciena darbu,» tā sevi raksturo iecavniece ERNA BUTKA. Viņa dzimusi 26. janvārī un rīt svinēs 75 gadu jubileju.
Nevajag bēdāties
Mūžā piedzīvotais iemācījis mīlēt darbu, uzskata Erna: «Īpaši tie astoņi gadi, ko pārcietu Sibīrijā, lika saprast, ka tikai stiprākie izdzīvo. Atgriešanās dzimtenē 1957. gadā nemaz nebija tik jauka. Aizbraucu uz Pāvilostu, kur atrodas manas tēva mājas. Taču atklājās, ka tās ir nepieejamas – pierobeža, slēgtā zona –, tāpēc dzimto vietu vajadzēja saglabāt tikai atmiņā.» Jau toreiz Erna sapratusi, ka nevajag uzreiz bēdāties, ja kaut kas neizdodas, kā iecerēts, bet jādomā cita izeja. Šī attieksme viņai palīdzējusi, kad ne tik viegli nācies iejusties, pārceļoties uz dzīvi Iecavas pagastā.
Ernas dzīvesbiedrs jau aizsaulē, gaviļniece vecumdienas vada kopā ar meitu Māru un abiem mazbērniem. Vecmāmiņa viņiem māca būt atbildīgiem par saviem pienākumiem, zināšanas viņa uzskata par galveno jaunu cilvēku nākotnē.
Rokdarbu pratēja
Rītos, kad visi devušies savās gaitās, Erna steidz apdarīt mājas darbus. Kūtī mīt arī viņas mīlules – aitas. Cītīgā adītāja Erna no ragainēm iegūto vilnu krāso dažādu savvaļas augu novārījumos. Istabā, kur viesojās «Bauskas Dzīve», galdu rotāja saimnieces tamborētas salvetes, bet krēslus sildīja Ernas austie pārklāji brūnganos toņos. Īpaši viņu priecē savulaik uzaustās villaines, ko iecavnieki agrāk varēja aplūkot dažādās izstādēs.
No grāmatu pilnajiem plauktiem Erna paņem kādu Jā- ņa Jaunsudrabiņa darbu un nesteidzīgi pārlasa. «Mani apbur šī rakstnieka valoda, lasu Jaunsudrabiņa atmiņas un liekas, ka aprakstīta mana bērnība. Dažbrīd tiktāl iejūtos, ka šķiet – arī es tur esmu viena no personāžiem. Bērnības dienas tomēr ir tās, kuru brīnišķīgais starojums sniedz prieku visai dzīvei,» jūt gaviļniece.
