Nekad, nekur un nevienam neesmu apgalvojusi, ka deputātiem Saeimā un pašvaldībās vairs nevajadzēs runāt valsts valodā.
«Nekad, nekur un nevienam neesmu apgalvojusi, ka deputātiem Saeimā un pašvaldībās vairs nevajadzēs runāt valsts valodā. Tie ir izdomājumi, mana viedokļa izkropļojums un likuma normu nepareizs traktējums,» tā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja 25. janvārī Rīgas pilī, tiekoties ar rajonu laikrakstu žurnālistiem.
Likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi
Sarunā ar vietējās preses žurnālistiem Vaira Vīķe-Freiberga vairākkārt uzsvēra, ka visi pilsoņi likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Viņiem ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem visu līmeņu pašvaldībās. Šīm tiesībām, ko paredz vēlēšanu likums, nav sakara ar tās vai citas valodas prasmi. Ja šī prasība tiek saglabāta, tas ir pretrunā ar vienlīdzības ideju pilsoņu vidū, kuru tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem nevar ietekmēt viņu ādas krāsa, tautība, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija vai vēl kas cits. Atsauces uz valodas prasmi nav nevienas valsts vēlēšanu likumā, apgalvoja prezidente, un nākas tam ticēt, jo man nav bijusi iespēja pārliecināties par pretējo.
Tautas nerrošana
Savulaik šis papildinājums vēlēšanu likumā tika ieviests, lai konkrētiem cilvēkiem liegtu iekļūšanu Saeimā. Tas tika attiecināts arī uz Joahimu Zīgeristu, kurš, starp citu, tieši pēc šiem papildinājumiem likumā sāka mācīties latviešu valodu. Parlamentārieši, kuri tagad kacina tautu, uzdodot retoriskus jautājumus par valodu, atklāj, ka paši nezina likumus, ko pieņēmuši.
«Neiekrītiet» arī jūs, godātie «Bauskas Dzīves» lasītāji, steidzoties atbildēt uz anketu, ko vairākos «Lauku Avīzes» pagājušās nedēļas numuros publicējusi apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, kas lūdz atbildēt uz jautājumu, vai valsts valodas prasme ir obligāta Saeimas un pašvaldības deputātam.
Tas ir jautājums, uz kuru atbilde tautā nav jāmeklē. Tā ir formulēta vispirms jau Latvijas Republikas Satversmē, nosakot, ka «Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda». Atbilde uz šo jautājumu ir iekļauta Saeimas kārtības rullī, kur teikts: 18. (2) «Deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai.» Atliek vien šo normu izpildīt.
Jāseko pieņemto normu ievērošanai
Saeimas kārtības rullī arī noteikts, ka lietu izskatīšana Saeimā un tās komisijās notiek valsts valodā. Likumprojekti, patstāvīgie priekšlikumi un citi lēmumu projekti, pieprasījumi, jautājumi un priekšlikumi, kā arī tiem pievienotie dokumenti iesniedzami valsts valodā.
Atbildi uz nacionālo spēku uzdoto jautājumu var atrast Valsts valodas likuma vairākos pantos, Administratīvo pārkāpumu kodeksa četros pantos. Politiskajiem spēkiem, kuri pašlaik ceļ traci, derētu nodarboties ar gluži ko citu – sekot, lai minētie likumi tiktu ievēroti, un argumentēti skaidrot, kāpēc prezidentes un sabiedrisko institūciju ieteiktie labojumi vēlēšanu likumā ir nepieciešami.
Turklāt, ja Latvijā ir pilsoņi, kuri nerunā un nesaprot valsts valodu, un tā ir acīmredzama patiesība, nāktos uzdot vairākus citus jautājumus. Vai tiek ievērotas pilsonības likuma, valsts valodas likuma normas un vai viss kārtībā ar naturalizācijas procesu? Vai pilsonību nevar iegūt ar pārāk minimālām valsts valodas zināšanām? Vai valsts valodas prasmes apliecības var nopirkt? Valsts valodu nezinošie pilsoņi taču nav no nekurienes atlidojuši citplanētieši, viņi dzīvo mūsu vidū. Viņus pazīstam arī pirms vēlēšanām, valodas nezināšana ir grūti noslēpjama. Taču kurš liedz mācīties?
Nevarēs muļļāties līdz rudenim
Pagājušajā nedēļā prezidente tikās arī ar visu Saeimas frakciju pārstāvjiem, lai runātu par vēlēšanu likuma grozīšanu, taču vairākuma atbalstu prezidentei iegūt neizdevās.
Jezga, ko par šo priekšlikumu pašlaik rada dažu Saeimas frakciju deputāti un viņu atbalstītāji, liecina, ka viņi no tā gatavi izpūst skandālu, kas var palīdzēt iegūt popularitāti un vietas 8. Saeimā, ko vēlēsim jau šoruden. Valodas zināšanu normas svītrošana vēlēšanu likumā ir kā tāds verdošs putras pods, ap kuru daudzi kā kaķi lodās… Kā tāds karsts kartupelis, kas pa muti jāviļā, bet norīt nevar – kaklā sprūst.
Beigu beigās nevis tautai tas būs jāizlemj, bet tiem 100 deputātiem, kuri sēž Saeimas krēslos. Arī cilvēku prāta jaukšana un diskusijas par latviešu valodu nevar vilkties līdz rudenim, kad dosimies pie vēlēšanu kastēm. Islandes galvaspilsētā Reikjavikā maijā notiks NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksme, kurā paustie secinājumi var būt noteicošie, lai Latvijai vērtos vārti uz Ziemeļatlantijas aliansi. Tātad izšķirošais balsojums par vēlēšanu likumu Saeimā jāparedz vismaz aprīlī.
Iedziļināties un izprast
Atbraucot no preses konferences Rīgas pilī, kolēģi vaicāja, vai prezidentes argumenti mani pārliecinājuši. Atzīšu – jā, vairāk nekā jebkad, ja tiek vaicāts tieši par grozījumiem vēlēšanu likumā.
Bažas rada vien tas, ka šiem ieteikumiem no starptautiskām institūcijām var sekot citi. Presē jau pavīdējusi Eiropas vienotās pilsonības ideja, mūsu jaunajās pasēs un identifikācijas kartēs, ko saņemsim jau šogad, nebūs ieraksta ar norādi par tautību, kas daudziem latviešiem šķiet ne mazāk svēta kā dzimtā valoda.
Ja nu tiešām iestāsimies Eiropas Savienībā, vai spēsim bez gaužām asarām šķirties no nacionālās valūtas – lata? Vai pieņemsim eiro? Viss vēl ir procesā, pārmaiņas, kas sākās 1990. gadā, vēl nav beigušās, un tas liek un liks arī cilvēkiem ļoti daudz ko mainīt gan savos ieradumos, gan spriedumos.
