Neesmu daudz rakstījusi avīzēm, bet šoreiz nevaru atturēties. Janvārī mūža miegā aizmiga mūsu māmiņa, vecmāmiņa Stefānija Druseika.
Neesmu daudz rakstījusi avīzēm, bet šoreiz nevaru atturēties. Janvārī mūža miegā aizmiga mūsu māmiņa, vecmāmiņa Stefānija Druseika. Glabājām Iecavas pagasta Sila kapos. Kad kārtojām apbedīšanas lietas ar kapu pārzini, mums piedāvāja arī cilvēkus kapa rakšanai.
15. janvārī, kad notika bēres, bijām nepatīkami pārsteigti, jo kapu aizbērt ieradās vīri, kuri bija tērpušies kā nu kurais, dažam apģērbs bija ļoti netīrs. Izrādījās, ka viņi neprot arī kopiņu izveidot, to nācās veikt vienam no tuvinieku pulka. Tas bija ļoti sāpīgi, bija neērti no pārējiem pavadītājiem. Ja pakalpojums tiek pirkts, par to maksā, gribas, lai tas būtu kvalitatīvs. Vajadzētu padomāt, lai cilvēkiem, kuri apņemas veikt šo pienākumu, būtu arī piemēroti apģērbi. Tā ir daudzos apbedīšanas birojos, un laba pieredze jāpārņem. Tas aiztaupītu sarūgtinājumu par nevērību pret aizgājēju un pavadītājiem.
B. Grīnberga Bauskā
Apbedīšanas pakalpojumu sniegšana Sila kapos ir SIA «Smiltaiņi» ziņā, paskaidroja Jānis Pelsis, Iecavas pagasta padomes priekšsēdētājs. Sazinoties ar šo uzņēmumu, «Bauskas Dzīve» uzzināja, ka šī ir pirmā pretenzija pret kapa racējiem. Diemžēl ziemā, šo pienākumu veicot, nākas notraipīt apģērbu ne tikai ar smiltīm, bet arī ar dubļiem, tika skaidrots. Turklāt nereti pēc kapa rakšanas nākas steigties uz bērēm citviet un nav laika pārģērbties. Pagaidām speciāli tērpi šī darba veicējiem tiešām nav iegādāti.
