Marija Dāboliņa dzimusi 1918. gada 30. decembrī Skaistkalnes pagastā.
Marija Dāboliņa dzimusi 1918. gada 30. decembrī Skaistkalnes pagastā. Tagad dzīvo Bauskā, bet vismaz reizi mēnesī dodas uz saviem laukiem. No dzimtās Breilenu sādžas palikuši vairs tikai koki, kas iezīmē mājvietas, atmiņu iestaigātas takas, netālā kapsēta un lielais akmens Mēmelē, kuru skolotāja katru vasaru brauc mazgāt. «Lai neapaug ar sūnām, neiegrimst dūņās un neizzūd,» savu rīcību pamato Marija Dāboliņa.
Tas ir tikai viens no viņas neparastajiem darbiem un piedzīvojumiem, to garajos dzīves gados ir sakrājies ļoti daudz. Savs stāsts ir par mīļo brāli, kuru kara vētras aiznesušas uz Zviedriju un kurš atrasts liktenīgas nejaušības dēļ pēc daudziem gadu desmitiem. Par to vienīgo eksāmenu, kurš mūžā kārtots, par Latvijas apceļošanu ar autostopiem, par milzu mirti, kura pat botāniskā dārza daudz pieredzējušiem speciālistiem radījusi izbrīnu.
«Tā ir jauka sajūta – tu ej pa ielu, tev pretī nāk cilvēks un sveicina. Tagad es jau vairs daudzus nepazīstu, bet, kad man pasaka: «Labdien, skolotāj!», tie vārdi man vislabāk patīk,» šādu atziņu vairāku stundu garajā sarunā pauž pensionētā skolotāja MARIJA DĀBOLIŅA. Skolotājas vārdu viņa uzklausa kopš 1943. gada. 50 gadi nostrādāti Bauskas 1. vidusskolā. 2. februārī, absolventu tikšanās reizē, skolotājai pasniegs pateicību par mūža ieguldījumu. Un viņa būs priecīga tikai par šiem diviem vārdiem: «Paldies, skolotāj!» un par saviem, ziemas bērnam tīkamākajiem ziediem – Alpu vijolītēm.
Kā tas nākas, ka skolotājas amatā nostrādājāt 60 gadu?
– Šķiet, ka citu neko nemaz nemāku darīt. Sākumā nedomāju, ka būšu skolotāja. Man patika iesaiņot šo to, domāju, ka labprāt strādātu veikalā, dotu mantas cilvēkiem. Tad man patika pārsiet rokas un kājas, varētu strādāt par medmāsu. Vēlāk gan man skaidroja, ka es šo darbu nespētu veikt, jo raudātu līdzi cilvēku sāpēm un nevarētu viņiem iedurt.
Un tad jūs kļuvāt par zīmēšanas skolotāju?
– Tā vis nebija. 1940. gadā vietējās Krusas skoliņas pasniedzēja ieteica doties uz Jelgavu, kur institūtā izveidota jauna nodaļa, un mācīties par padomju skolotāju. Bet institūtu pabeidzu tikai kara laikā, 1943. gadā. Sākumā mācīju latviešu valodu, zīmēšana man ir vistālākā no visām mākslām. Tad zīmēšanas skolotājs aizgāja pensijā un mani ielika viņa vietā. No zīmēšanas es nezināju ne šo, ne to. Esmu daudz kursos gājusi, tur arī kaut ko iemācījusies. Tā sanācis, ka no visiem 60 skolā nostrādātiem gadiem vairāk mācīta zīmēšana jeb, kā to tagad dēvē, vizuālā māksla.
Kas jums patīk šajā profesijā?
– Visa rosība, kas šajā darbā ir. Ar bērniem esot kopā, skolotājs nenoveco, jo skolēni viņam to neļauj. Tagad arī, kad esmu nolaidusies tāda šļaugana, aizeju uz skolu, tur bērni viens prasa to, otrs citu, tu aizmirsti par sevi, nejūti vairs, ka kauli sāp.
Vai, gadiem ejot, bērni ir mainījušies?
– Ļoti. Šķiet, viņiem par daudz viss tiek dots un pārāk daudz tiek atļauts. Nav vairs tās nostājas kā agrāk, ka bērns ir bērns un liels ir liels. Ja pieaugušais runā, tad bērns nemaisās pa vidu. Bērnam ir sava pasaule.
Sakāt, ka daudzējādā ziņā vainojama ģimene. Kā jūs audzināja?
– Ļoti stingri, un es esmu pateicīga par to. Man bija dusmīgs, stingrs tēvs, kaut gan es viņu ļoti mīlēju. Mamma bija sirsnīga, mīļa. Ja ko vajadzēja, tad es tikai ar mammu runāju. Un vēl bija ļoti liela lietu kārtība. Ja esi ko paņēmis, tad jānoliek vietā.
Jūs «necirtāt» pretī, kā jaunieši tagad to dara?
– Vai dies, nemaz ne! Ja nu kādreiz kādu vārdu mammai. Bet arī pērienu netiku nekad saņēmusi, tēvs to neļāva. Bērnībā man iemācīja visus lauku darbus, es protu zirgu iejūgt, govis izslaukt. Mamma bija liela dziedātāja, mēs ravējām un dziedājām. Kad sākās jaunības trakums, tad gāju vakaros upes krastā mazgāties un dziedāju pilnā balsī. Mani par Breilenu lakstīgalu sauca. Toreiz dziedāja arī puiši. Otrā sādžas galā viens vienmēr gāja zirgus pārsiet dziedādams.
Kā jūsos ieaudzinātās seno laiku vērtības sadzīvo ar mūsdienu tikumiem? Jums tagad neklājas grūti?
– Tik labi, kā es tagad dzīvoju, es savu mūžu neesmu dzīvojusi. Tik daudz naudas man nekad nav bijis. Esmu iemācījusies izdzīvot ar mazumiņu. Mēs bijām trūcīga ģimene.
Jūs varētu nosaukt trīs netikumus, no kuriem sabiedrībai tagad vajadzētu tikt vaļā.
– Es to varu pateikt vienā vārdā – nežēlīgums, kas valda pret visu dzīvo.
Kur tas radies? Folklora māca citu atziņu: «.. ne zariņa nenolauzu..»
– Tas padomju laiks briesmīgu iespaidu atstājis. Milzīgo alkoholismu ienesa. Pirmskara Latvijā tik traki nedzēra. Un cik tad bija droši! Cik reizes netiku no Bauskas nakti mājās gājusi, satiec ceļā svešu cilvēku un nemaz nebaidies.
Vai vaina nav jāuzņemas arī politiķiem?
– Arī tiesa. Sekoju līdzi viņu strīdiem, nedaudz baidos no kreisajiem, Ždanokas, Jurkāna. Tagad par Repši jūsmoju. Mūsu latu viņš lieliski noturēja. Esmu par prezidenti. Domāju, ka viņai ir taisnība arī par valodu.
Jūsu lielā mīlestība ir arī teātris.
– Nacionālais ir mans teātris, cenšos visas izrādes noskatīties. Ja patīk, skatos vairākas reizes. Divas reizes skatījos «Sfinksu», «Vēverīšus», «Bezkaunīgos večus» trīs reizes redzēju.
Teātrī arī laiks ienesis pārmaiņas?
– Man patīk tas, kas nav mainījies, tāpēc jau tuvāks ir Nacionālais teātris, visi vecie aktieri. Simpātiski ir arī jaunie: Ivars Stonins, Uldis Anže, Dita Lūriņa, Indra Roga.
Jūs ilgus gadus skolā vadāt drāmas pulciņu. Ko no «lielā» teātra tajā izmantojat?
– Ar dažādām etīdēm cenšos ierādīt aktiermeistarības paņēmienus, kopt runas mākslu, dikciju.
Kāpēc skolā bērniem vajadzīgs teātris?
– Nezinu, vai viņi, bet es jūtu, kā bērni izveidojas aktīvāki, izdarīgāki, vairāk var paveikt.
Esat arī lielos draugos ar grāmatām?
– Vairs tik daudz nespēju izlasīt, acis sāp, bet ir darbi, kas palikuši atmiņā uz mūžu. M. Mičelas «Vējiem līdzi» ir trīs reizes lasīta. No latviešiem vistuvākais pēc savas izjūtas ir Jānis Poruks. Pirmā skolotāja iemācīja Poruku mīlēt, arī Kārli Skalbi, Rūdolfu Blaumani. Nesen pabeidzu lasīt grāmatu par Antru Liedskalniņu.
Vai jūs interesē populāru personu privātā dzīve?
– Nē, katrs dzīvo tā, kā viņš grib. Šo patiesību man tante iemācīja. Viņa tikai pasmaidīja par citu cilvēku ziņkārību.
Bet jūsu foto bija žurnālā «Privātā Dzīve», tikāt attēlota kā dziedātāja Ilmāra Dzeņa līdziniece. Kas jums ar viņu kopīgs?
– Nekā kopīga nav. Skolotāja Circene, uzskatīdama, ka esmu Ilmāram Dzenim līdzīga, lūdza atļauju aizsūtīt foto. No «Privātās Dzīves» ieradās vēl komisija, skatīja un atzina, ka tiešām esmu viņam līdzīga. Kad paziņoja rezultātus, tad man atsūtīja fotoaparātu, bet Circenei nekā, viņa pat nedaudz jutās apvainota. Es arī uzskatu, ka balva pienācās viņai. Par īpašu gara radniecību ar Ilmāru Dzeni neko nevarētu teikt.
Jūs esat laimīgs cilvēks?
– No darba viedokļa raugoties, jā. Esmu atradusi īsto vietu dzīvē. Bet sevi uzskatu par nelaimīgu tāpēc, ka mīlestība ir pagaisusi. Karš paņēma visus manus cilvēkus – pirmo mīlestību, īsto mīlestību.
Vai kara rētas laiks nevarēja sadziedēt?
– Re, cik jocīgi, bet nevarēja. Pārāk ilgi dzīvoju ar atmiņām. Tā nu visu mūžu esmu viena aizvadījusi. Karš sagriezis visu manu dzīvi kājām gaisā.
Kā dzīves laikā esat mainījusies?
– Kādreiz esmu bijusi ārkārtīgi dumja, tik daudz kļūdu pieļāvusi dzīvē. Tik daudzi izmantojuši manu muļķību, esmu bijusi ļoti paļāvīga cilvēkiem, kā tāds sunītis, kurš savam saimniekam tic bez gala. Līdz ar to esmu daudz dabūjusi belzienus. Nu esmu ļoti atturīga, sev nelaižu cilvēkus klāt.
Tagad nemaz nav neviena, kuram varētu visu izteikt, vienmēr no kāda kaut ko noslēpju. Man pašai tas pat nepatīk, bet, sevi sargādama, tā rīkojos. Vieglāk dzīvot, ja tu vari visiem visu pateikt, bet tādu ļaužu jau nav daudz. Skolā, piemēram, Vijai Cerusai varu daudz ko izstāstīt. 1. vidusskolas kolektīvs man ir kā ģimene. Viņiem dažreiz vairāk pastāstu nekā radiniekiem. Skola joprojām par mani ļoti rūpējas, paņem mani līdzi uz teātri, ekskursijās.
Kur jūs mundrumu rodat?
– Mājās jau dažreiz esmu tāda sašļukusi. Kad izeju cilvēkos, tad man tas šļukums pāriet. To nosaka raksturs, optimisms, tas ir no mammas. Man ļoti daudz tagad jādomā par saviem vecākiem. Laikam jau tā ir, kad cilvēks pats kļūst vecs, viņš domā par saviem vecākiem. Būtu man tagad mamma dzīva, kā es ar viņu saprastos!
