Vēlos izteikties par «Bauskas Dzīves» 25. janvāra numurā publicēto «Nedēļas malku». Mani izbrīna žurnālistes D. Cīrules naivi ideālistiskās domas par D. Īvānu un J. Dineviču.
Vēlos izteikties par «Bauskas Dzīves» 25. janvāra numurā publicēto «Nedēļas malku».
Mani izbrīna žurnālistes D. Cīrules naivi ideālistiskās domas par D. Īvānu un J. Dineviču. Nabadziņi vīlušies valstī un zem mīlestības sloga salūzuši.
Pēc manām domām, mūsu valstī nav tik briesmīga dzīve, lai būtu ļoti jāviļas un jābūt koalīcijā ar «dzimtās zemes nīdēju» Ždanoku. Regulāri sekoju politiskajai dzīvei valstī un uzskatu, ka Īvāna, Dineviča, Vulfsona un citu tā laika Latvijas Tautas frontes (LTF) dalībnieku pašreizējā politiskā nostāja ir viņu pārliecība. Jā, pārliecība, nevis kaut kāda tur «vilšanās» vai «salūšana».
Viņi toreiz cīnījās pret visiem apnikušo PSRS, bet viņi nekad nav gribējuši redzēt Latviju kā Eiropas Savienības (ES) un NATO sastāvdaļu. Labi atceros D. Īvāna pazušanu, apklušanu pēc LTF 1989. gada 15. maija lēmuma cīnīties par neatkarību, nevis par suverenitāti PSRS sastāvā, kā arī viņa aiziešanu no Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka amata. To es saistu ar valsts izšķiršanos virzīties uz Rietumiem. Kā gan politisku lietu žurnāliste D. Cīrule var aizmirst, kā viņš nosauca latviešus pēc Pilsonības likuma pieņemšanas un aicinājumu jau 5. Saeimas vēlēšanās balsot par J. Jurkānu! Visi šie cilvēki nekad nav gribējuši redzēt Latviju ārpus Krievijas ietekmes sfēras. Viņu mērķis bija un ir, un droši vien būs Latvija ar divām valsts valodām, atvērtu Krievijas un slēgtu Rietumu robežu, ar pilsonību visiem esošajiem un arī nākamajiem sabraucējiem.
Nesen pārlasīju 1992. – 1993. gada «Lauku Avīzi». Var apbrīnot «brīvības cīnītāja» D. Īvāna uztraukumu par katru soli armijas, Zemessardzes un citu drošības struktūru veidošanā. Viņa un domubiedru mērķis nav bijis un nav moderna Latvijas valsts Rietumu organizāciju sastāvā, bet kaut kāds Baltkrievijas tipa valstisks veidojums. Tad nekāda sociālisma un «tautas īpašuma» nebūtu, bet gan Krievijas – Ukrainas – Moldovas ekonomiskā kārtība ar atbilstošu algu un pensiju un to izmaksu neregularitāti.
Uzskatu, ka Ždanoka un viņas partijas biedri ir vairāk mainījušies nekā LTF «brīvības cīnītāji». Viņi vismaz (gan jau apstākļu spiesti) atzīst Latvijas valstiskuma veidojuma pastāvēšanas iespēju, gan jau apstākļu spiesti runā latviešu valodā, atzīst tās tiesības pastāvēt. Un tas jau ir šo Latvijas valsts un zemes, un latviešu tautas nīdēju liels solis uz priekšu, bet varbūt arī soļa imitācija. Tāpēc nevajag presei, radio un TV aiz nacionāliem apsvērumiem (D. Cīrule) kūdīt tautu pret Rietumiem. Arī tur ir problēmas. Viena no tām – pārspīlēta demokrātija, neiedziļināšanās mūsu problēmās. Taču ES un NATO neaizliegs mūsu valodu, kultūru. Bet Īvāns un Dinevičs, Ždanoka un Rubiks, Vulfsons un Osipovs, Lindermanis un Bojāri to izdarīs. Ždanoka un domubiedri «aizmirsīs» latviešu valodu, Īvāns un Dinevičs piekritīs divvalodībai, un lieta būs darīta. Tāpēc aicinu žurnālistus nekūdīt pret Rietumiem.
Galu galā nekas nenotiks bez pašu latviešu ziņas. Ne bez latviešu balsīm apvienība «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL) guva panākumus Rīgā. Par sociāldemokrātiem man viss bija skaidrs jau sen. Pieņemsim, ka viņi ar savu pirmsvēlēšanu «nacionālismu» un D. Īvānu «karogā» latviešu vēlētājus piemānīja. Ne bez latviešu deputātu atbalsta PCTVL ir Rīgas Domes (RD) valdošajā koalīcijā, ne bez latviešu «par» balsīm Ždanoka ir tik tuvu iecerētajam amatam. Ja nemaldos, RD sociāldemokrātu frakcijā VISI deputāti ir latvieši.
Nobeigumā ar «Bauskas Dzīves» starpniecību gribētu uzzināt Bauskas Domes LSDSP deputātu Ā. Gailes, M. Ignatjevas un J. Landorfa nostāju sakarā ar sociāldemokrātu iekšējo konfliktu. Kuru pusi viņi atbalsta?
A. ROŽKALNS Bauskā
