Brazīlijas latviešu draugu fonds ir dibināts 2000. gada 9. janvārī. Divas zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas 1999. gada pavasarī un 2001. gada rudenī devās turp pētīt Brazīlijas latviešu kopienas izdzīvošanas fenomenu svešumā.
Brazīlijas latviešu draugu fonds ir dibināts 2000. gada 9. janvārī. Divas zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas 1999. gada pavasarī un 2001. gada rudenī devās turp pētīt Brazīlijas latviešu kopienas izdzīvošanas fenomenu svešumā.
Tikšanās pēc desmit gadiem
Mana interese par šo eksotisko Latīņamerikas valsti radās pirms divdesmit gadiem. Tieši tad arī sāku meklēt mammas brāli. Diemžēl visas vēstules atgriezās Latvijā ar uzrakstu «adresāts nezināms». Atmodas sākumā laikrakstā «Dzimtenes Balss» izlasīju Rolanda Stūres vēstuli no Brazīlijas. Tā likās arī kā maza cerība. Toreiz pat neapjautu, ka Brazīlijā dzīvo ap 10000 latviešu.
Tur nokļūt likās kā tāls sapnis. Rolanda vēstules parasti beidzās ar ilgām pēc Latvijas – ceriņu smaržas, liepu ziedu tējas, pieneņu laukiem, īstas latviešu rupjmaizes.
Pagājušā gada 3. novembra rītā Sanpaulu lidostā ar Rolandu un viņa dēlu satikos. Rolands ar ģimeni Brazīlijā ieceļojis pēc Otrā pasaules kara, bet viņa sieviņa Elīza Brazīlijā ir dzimusi. Viņas vecāki emigrējuši no Besarābijas 19. gadsimta sākumā. Rolanda ģimenē runā tikai portugāļu valodā, bet bērnu interese par Latviju ir milzīga. Visas vēstules no Latvijas mājiniekiem tiek pārtulkotas. Rolanda ģimenē ir divas meitas un dēls. Dēls Reinaldo pašlaik ir augstas klases datorspeciālists Barclay bankā. Viņa vēstulēs ikreiz ir kaut kas tāds par Latviju, ko viņš pats ir atradis internetā – sajūsminājies par Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām, apbrīnojis Latvijas dabu.
Dejot mācās no videofilmām
Pašā Dienvidamerikas sirdī latviešu teiciens «Jūties kā mājās» skanēja 30 dienu un 8000 kilometru garumā… Arī Rio Grande do Sul pavalstī, Ižuī pilsētā. Tā ir viena no pirmajām latviešu kolonijām Brazīlijā. Ižuī ir slavena ar to, ka milzīgu platību tur aizņem dažādu nāciju nami, kuros satiekas ne tikai imigranti no attiecīgajām valstīm, bet arī interesenti. Latviešu kultūras centrā visos Latvijas svētkos notiek īpaši uzvedumi. Atmodas sākumā tur Lilita Bernharde no Latvijas palīdzēja daudziem atcerēties un arī no jauna apgūt latviešu valodu. Nāciju centra prezidents ir ārsts Armindo Pids. Kopā ar dzīvesbiedri Liānu viņi izveidojuši šo namu īsti latviskā stilā. Pārsteidzoši ir arī tas, ka nāciju centrā ļoti aktīvi darbojas deju kolektīvs «Staburags», un to vada horeogrāfs Džersons, kas latviešu dejas soli ir mācījies tikai no videofilmām. Viņa sapnis ir atbraukt uz Latviju, iepazīties ar latviešu dejas horeogrāfiem, iemācīties jaunas dejas un iemācīt latviešiem Brazīlijā tik populārās gaučo dejas.
Uztur latvisku auru
Ciemojoties pie latviešiem Brazīlijā, tā vien liekas, ka gleznošana ir viņu mīļākā nodarbošanās. Atmiņā palikusi viesošanās pie Dzidras Ādamsones viņas romantiskajā namā, ap 400 kilometru uz ziemeļiem no Riodežaneiro. Pārkāpjot šī nama slieksni, uz mirkli aizmirstam, ka atrodamies viņpus ekvatora – pasaules otrā malā. Tik ļoti latviskā izjūta pārņem šajā mājā, un skatiens apstājas pie austām salvetēm, latviešu mākslinieku darinātām gleznām, latviskiem rakstiem, māla servīzēm… Dzidru Ādamsoni daudzi pazīst pēc viņas darinātajām keramikas lellēm latvie- šu nacionālajos tērpos. Tās ir unikālas. Tērpu raksts iezīmēts ar smalku otiņu un apbrīnojamu precizitāti. Dzidra Ādamsone teic, ka šis ir viņas vaļasprieks. Viņa neuzskata sevi ne par mākslinieci, ne par daiļamata meistari.
Riodežaneiro satikām Austru Dzelmi, ļoti šarmantu kundzi. Viņas stāsts ir ļoti līdzīgs daudzu to latviešu stāstiem, kuri devušies bēgļu gaitās uz Brazīliju. Meita Ināra atceras, ka mamma kažokā bija iešuvusi gan vērtslietas, gan sudraba karotes. Ikreiz, kad uz spēles tika likta abu bērnu vai viņas pašas dzīvība, vērtslietas bijušas vienīgais glābiņš. Māksliniecei Inārai Dzelmei mājās ir iekārtota darbnīca, kur brazīliešu sievietes apgūst zīda un porcelāna apgleznošanas noslēpumus.
Luksoforus sauc par «Valtera aci»
Mūsu maršruts Brazīlijā ir īpaši izstrādāts un satikt latvieti nešķiet nekas neparasts. Brazīlijā uz galvenajiem ceļiem ir luksofors, kurš ar īpašu sensoru palīdzību fiksē braukšanas ātrumu un saglabā atmiņā visu iespējamo informāciju par noteikumu pārkāpēju. Šie luksofori top rūpnīcā «Pērkons». Tā direktors ir latvietis Valters Šauze, un latvieši Brazīlijā šos luksoforus sauc par «Valtera aci».
Atlantijas okeāna krastā atrodas neliela zvejnieku pilsētiņa Lagūna. Vienīgais tur sastaptais latvietis ir Vildemārs Slengmans. Ar īpašu lepnumu viņš izrāda savu māju, kuru jau vairākus gadus būvē paša spēkiem. Vildemāra aizraušnās ir garneļu zvejniecība. Viņa dēls Valters studē baptistu seminārā Ižuī.
Nobeiguma vietā
Ja vien viss ritēs, kā iecerēts, šovasar tiks izdota populārzinātniska grāmata «Ceļš gadu simta garumā. Latvieši Brazīlijā». Tā atklās līdz šim vēsturiskajā literatūrā neizvērstu tēmu. Grāmatā aprakstīta latviešu koloniju veidošanās vēsture, aplūkota Brazīlijas latviešu saimnieciskā un kultūras darbība, tradīcijas, dzīvesveids un latviskās identitātes saglabāšanas problēmas.
