Apejot loku tikai pa Bauskas centru, nav grūti saskaitīt, ka elektropreču veikalu ir tik, cik vienai rokai pirkstu.
Apejot loku tikai pa Bauskas centru, nav grūti saskaitīt, ka elektropreču veikalu ir tik, cik vienai rokai pirkstu. Katrā piedāvā televizorus, ledusskapjus, radio, veļas mazgājamās mašīnas, telefona aparātus, gludekļus un putekļu sūcējus. Izstaigājusi veikalus, priecēju acis, tomēr nevarēju atturēties no jautājuma – cik bieži šīs ilglaicīgās lietošanas preces pērkam? Varbūt esmu pārlieku pedantiska un taupīga saimniece, bet neko jaunu no šī klāsta neesmu iegādājusies vismaz pēdējo piecu gadu laikā. Ledusskapis un veļas mašīna tomēr nav zābaki, kam papēži dilst un rāvējslēdzēji izjūk, vai cimdi, kam no pāra otrs itin bieži noklīst.
Tagad nu ir tā, ka veikali skaisti un spoži konkurē… paši ar sevi. «Tie tāpat kā radio – strādā jeb turas «uz baterijām»,» jokojot sacīja kāda paziņa. Tas ir privātuzņēmēja risks – pastāvēt vai izputēt. Dažas mazas tirgotavas Bauskā jau aizslēgušas durvis, citas pūlas vilkt dzīvību, bet apzinās, ka lielveikalu ienākšana mazpilsētas bodītēm būs ap kaklu aplikta cilpa, kas pamazām savilksies ciešāk un ciešāk.
Jāatzīst, mazliet arī brīnos, ka Bauskas saimniekiem nav savas stratēģijas, cik šādu viena veida preču tirgotavu atbilstoši mazpilsētas iedzīvotāju skaitam būtu nepieciešams. Dzirdēts, ka Bauskā jau šogad būs gan «Rimi», gan «Drogas» un pat kāda «Lido» filiāle. Vienā ziņā tas nav slikti, jo cilvēkiem būs, kur strādāt. Vai spēsim tik daudz pirkt un patērēt? Vai šo veikalu celšanā ieguldītie līdzekļi attaisnosies? Varbūt šo firmu pārstāvji paši ir veikuši pagaidām mums nezināmu pētījumu par tranzīta šķērsotas mazpilsētas iedzīvotāju pirktspēju?
Pievakarēs, ejot gar glīti apgaismotu tirgotavu logiem, ir ienācis prātā, ka šajās dienās, kad Ziemas olimpiskās spēles Soltleiksitijā savā varā paņēmušas vai katru, ne Bauskā, kur televizoru blīvums tik ciešs, ne arī tās tuvumā nav vietas, kur līdzjutējiem pulcēties. Ne krodziņa, bāra vai kluba, kaut vai šim nolūkam uzvilktas nojumes, piemēram, hokeja tiešraižu vērošanai. Tur varētu kavēties kopā gan jauni, gan veci, ar ģimenēm un ar draugiem pie tējas, kafijas tases, kausa alus, uzgavilēt par katru precīzu raidījumu vārtu virzienā. Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, pulcējot jauniešus vienuviet, varētu vieglāk arī kārtību nodrošināt. Tagad viņi savu sajūsmu pauž, trakā ātrumā automašīnās džigitējot pa naksnīgajām ielām, klīstot baros, klaigājot, pīkstinot taures. Apzinos, ka šādu priekšlikumu vieglāk izteikt nekā izpildīt. Tas, kas rodams Rīgā, nekad nebūs Bauskā, jo šejienieši esot inerti un izdomas ziņā nabadzīgi, šādu spriedumu dzirdēju no pašiem jauniešiem. Tāpēc viņi turpina pulcēties tālāk no pieaugušo acīm – sanāk dārza mājiņās, izbūvē slepenus klubiņus daudzdzīvokļu namu pagrabos vai bēniņos. Dambreti viņi tur noteikti nespēlē.
