Sabiedrībā vēl nav pierimušas diskusijas par grozījumiem vēlēšanu likumā, kas svītrotu no tā prasību deputātiem pietiekami labi prast latviešu valodu.
Sabiedrībā vēl nav pierimušas diskusijas par grozījumiem vēlēšanu likumā, kas svītrotu no tā prasību deputātiem pietiekami labi prast latviešu valodu. Šī likuma norma nepārprotami attiecināma uz nelatviešiem, jo viņu latviešu valodas neprasme daudzus satrauc. Bet kā ir ar mums pašiem, latviešiem?
«Bīstama ir nostādne, ka nevajag nekādas komisijas un nekādas programmas latviešu valodas aizsardzībai,» esejā «Nebeidzamais valodu gads Latvijā» pauž valodniece Ina Druviete. «Pietiekot ar valsts valodas statusu Satversmē vai Valsts valodas likumu. Kaut arī pieaug latviešu valodas pratēju skaits minoritāšu starpā un latviešu valodas lietojums nozīmīgās jomās, kopumā atkal vērojama lejupslīde. Optimāls valodu līdzāspastāvēšanas modelis Latvijā vēl nav izveidojies. Mums jārēķinās ar konkurentvalodu – krievu un angļu valodas – augsto ekonomisko vērtību, krievu valodas kolektīva lingvistisko pašpietiekamību. Situācija ir nopietna. Ir jābūt gan likumam, gan katra cilvēka apzinātam ieguldījumam latviešu valodas pozīciju nostiprināšanā.»
Valodnieces viedoklim jāpiekrīt, jo ikdienā sastopamie piemēri liecina, ka ar likumiem, programmām nepietiek. Ir sāpīgi vērot milzu paviršību, vienaldzību, kāda valda vienas sabiedrības daļas attieksmē pret latviešu valodu. Rakstīt un runāt latviski jau mēs vēl mākam. Bet kā? Gramatisko kļūdu, stila neizkoptības un paviršības muklājā savu valodu pazaudēsim ātrāk, nekā to, valodniecesprāt, nomaitās konkurentvalodas.
Pašvaldības uzņēmums «Namu pārvalde» redakcijai sūtītajā tekstā savērpis vienkārši brīnišķīgu vārdu kalambūru: «Dzīvokļa īpašniecei būtu jāgriežas pilsētas domē, lai dzīvoklim noņemtu dzīvokļa statusu, jo dzīvoklī pēc pārbūves ir paredzēts ierīkot frizētavu.» Latviešu valodas prasmes diletantisma virsotne, par kuru varētu, protams, pasmieties, bet… Tā mēs pavirši cepam tik teikumu un tekstu, vienaldzībā paliekot pārliecināti, ka saprast jau var.
Laikraksts «Diena», 9. februāris, 16. lappuse «Kultūra» (!). Līdzās cita citai trīs reklāmas, kurās vēstīts par gaidāmajām pirmizrādēm teātros. «A. Lindgrēna «Pepija»», «Astrida Lindgrēne «Ronja – laupītāja meita»» un «A. Lingrena, muzikāla izrāde «Pepija»». Protams, šoziem aizsaulē aizgājusī zviedru rakstniece ir domāta visos trijos gadījumos, tomēr viņas pareizo uzvārdu tomēr gribētos zināt. Vismaz kultūras cilvēkiem to vajadzētu prast uzrakstīt. Pastkastītē atrodu Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas oficiālo izdevumu «Sociāldemokrāts», kurā publicēts arī partijas ģenerālsekretāra Valda Lauska ziņojums partijas 33. kongresā. «Partijas biroju šinī periodā mēs papildinājām. Gan izveidojām preses sekretāru – Meijeres kundzi, kura ienāca un mums palīdz mūsu idejas cilvēkiem pateikt sabiedrībā. Ir ienācis kompjūteru speciālists Andris Zariņš.» Nemaz vairs negribas smieties, iedomājoties, ka viss šis valodnieciskais ārprāts skanējis no kongresa tribīnes un vēl tiražēts 3000 eksemplāros.
