Eposu «Lāčplēsis» ietērpj gaismā

Režisors Kārlis Anitens: «Gribētu ikviena latvieša sirdī iedegt cerības un labestības gaismu»

Valsts svētku nedēļā – no 10. līdz 19. novembrim – Koknesē, Likteņdārzā, būs vērojama vērienīgākā gaismas izrāde Latvijā, kas balstīta uz Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis» motīviem. «Radot ko tik vērienīgu, gribētu ikviena latvieša sirdī iedegt cerības un labestības gaismu,» intervijā saka izrādes režisors Kārlis Anitens.

Kāpēc tieši A. Pumpura «Lāčplēsis»?
– Mani šis stāsts fascinējis jau kopš bērnības. Mācoties kādā 4. vai 5. klasē, pat biju sācis rakstīt tādu kā «Lāčplēša» inscenējumu. Mani tas apbūra! Taču, tikai studējot Kultūras akadēmijā maģistrantūrā režiju, kad pētījām dažādas teorijas un citas lietas, sapratu, kas ir tas, kas mani toreiz, bērnībā, aizrāva. Eposs ir ārkārtīgi tēlains, lasot to, prātā uzburas greznas bildes, tajā visā ir kaut kāda īpaša maģija. Man vienmēr patikuši piedzīvojumi dabā, šis žanrs man patīk arī kino, un droši vien tāpēc kaut kādi iedīgļi radās jau bērnībā.

Vēlāk, jau pieaugušā vecumā, vairākkārt esmu domājis, kā šo darbu parādīt cilvēkiem. Eposs pats par sevi ir ļoti grūti inscenējams. Ja mēs dzīvotu Holivudā, Lāčplēsis būtu Holivudas varonis un mums būtu tāda nauda, kāda apgrozās tur, tas droši vien sen būtu ekranizēts. Izmantojot dažādus specefektus, varētu dabūt to krāšņo bildi uz ekrāna. Taču, paldies Dievam, ka mēs tur nedzīvojam un Lāčplēsis ir mūsu, nevis viņu varonis. Teātrī tiešā veidā uz skatuves arī tas nav iedomājams. Var jau runāt tekstu un mēģināt kaut ko parādīt, taču tas nestrādās, jo, kā jau jebkurai grāmatai, ir jāuzbur bildes, arī šim iestudējumam vajadzētu būt tādam, kas uzbur bildes.

Tu esi iestudējis daudz vērienīgu izrāžu, bijis dažādu svētku un koncertu, televīzijas šovu režisors, tagad pievērsies gaismas izrādēm.
– Kovida laikā mums, radošajiem cilvēkiem, nācās meklēt dažādas jaunas pastāvēšanas formas. Tieši šajā laikā savus ziedu laikus piedzīvoja dažādi gaismas šovi un uzvedumi, jo tas ļāva cilvēkiem būt kustībā un ārpus telpām, kas atbilda tā brīža noteikumiem. Mani šis žanrs ārkārtīgi aizrāva. Kopā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un videomākslinieku Tomu Zeļģi, abi no Nacionālā teātra, mēs radījām pirmo eksperimentālo gaismas uzvedumu «Teiksma par Gaismas bruņinieku» pēc Paulu Koelju darba motīviem. Tas notika manā dzimtajā Smiltenē. Tajā brīdī mēs sapratām, ka pie mums Latvijā tas ir jauns uzvedumu veids. Tas nav vienkāršs izgaismojums. Tas ir stāsts, kuru mēs izstāstām caur gaismām, skaņām, mūziku, mazliet radioteātra elementiem, aktieru balsīm. Kas pats būtiskākais – līdzīgi, kā lasot grāmatu, mēs nokļūstam tās notikumu centrā, tā šī forma skatītājiem ļauj pašiem būt notikumu epicentrā. Cilvēks pats būs blakus Lāčplēsim, ies ar viņu, cīnīsies, kritīs un celsies kopā ar viņu. To neviena cita skatuviskā forma nepieļauj, jo visur citur mēs pamatā esam vērotāji no malas.
Tam sekoja gaismas uzvedums Rundāles pilī un Mežotnes baznīcā. Tā pamatā bija Annas Brodeles dzejolis «Egles zieds».

Kāpēc tieši šajā laikā?
– Pagājušajā gadā ar Oskaru domājām, ka pēc gada rudenī, kad ir tumšs un drūms, vajag uztaisīt vēl vienu gaismas stāstu. Kādu? Un tad laikam visas lietas kaut kā tā salikās, ka es atkal nonācu pie Lāčplēša. Es nemāku to izskaidrot, bet tā laikam ir kaut kāda maģija. Aizbraucu pie vecākiem uz Smilteni, iegāju savā istabā, un tā grāmata man tajā brīdī bija acu priekšā. Nezinu, kurš to tur bija nolicis, bet tā tur bija! Sapratu, ka šis ir tas brīdis, kad to vajag darīt, bet es vēl nelēcu kā uz karstām oglēm. Pagājušajā gadā valsts svētkos paeksperimentēju ar tekstiem no eposa. Man šajā laikā ir jāveido daudz dažādu pasākumu, un es paņēmu no eposa dažus tekstus, iekļāvu tos pasākuma scenārijā, lai paskatītos, kā tie darbojas uz cilvēkiem. Redzēju, ka cilvēki ieklausās. Līdz ar to tieši gadu pirms šī gada pasākuma pieņēmām lēmumu, ka veidosim uzvedumu par Lāčplēsi.
Mēs dzīvojam tik jocīgā laikā. Tikko esam pārdzīvojuši haosu ar slimību, kuras dēļ vienā dienā var visu aizslēgt. Esam piedzīvojuši komandantstundas. Šodien jau tas liekas tik senā pagātnē, bet patiesībā tas bija tikai pirms trīs gadiem, kad tev vajadzēja papīru, lai, vakarā braucot no darba mājās, tevi nearestē. Tad sekoja karš Ukrainā. Kopā ar Oskaru un Tomu daudz par to esam runājuši – ko mēs gribam šajā izrādē pateikt? Kas tad ir varonis? Tas ir tāds sakoncentrēts tautas gara gaismas spēks. Kāda būs tauta, tāds būs tās varonis. Ukrainas gadījums mums to ļoti labi parāda. Viņiem ir savs Lāčplēsis, bet viņš tāds ir tāpēc, ka ukraiņu tauta ir tāda. Mēs arī visu laiku saucam – mums vajag labu prezidentu, labu premjeru, bet tad varbūt ir jāveic tāda iekšēja analīze – kas tad es pats esmu? Pirms es saucu Lāčplēsi, cik manī pašā ir no tā varoņa? Cik manī ir no Laimdotas, Spīdalas, no viedajiem Aizkraukļa, Kokneša, Lielvārža, varbūt no Kangara vai nodevēja Kaupas, vai svešu lietu tīkotāja Dīteriha? Ja es sevī to sapratīšu, tad es arī redzēšu, kāda spektra gaismu es dodu. Man šķiet, ka šis gaismas stāsts būs interesants ar to, ka varēsim paskatīties, kādā krāsā tad mēs mirdzam. Kāpēc šodien nav mums tā varoņa? Jo viņam nav no kurienes uzrasties. Viņam ir jānāk no mūsu vidus, bet, lai mums šis varonis būtu, mums vispirms ir jāmainās pašiem.

Mēs uzvarējām hokejā. Jā, tas nav tautas izdzīvošanas jautājums, bet mēs redzējām, kas notika tajā slavenajā brīvdienā. Ielas bija cilvēku pilnas. Un mēs uzreiz arī redzējām, kā dažs to izmantoja. Lūk, tautai ir milzīgs spēks, arī svētkos sanākot kopā, un tas ir jāapzinās. Man šķiet, ka mēs to kaut kā esam aizmirsuši, domājot, ko gan es viens varu ietekmēt! Bet mēs varam ietekmēt! Ar tādu skaitu cilvēku, kuri izgāja ielās tajā hokeja brīvdienā, nevar nerēķināties.

Tāpēc man šķita, ka tieši valsts svētku laikā vietā, kas rudenī grimst tumsā, vajag iedegt to gaismu. Ārpus Rīgas, šeit, Koknesē.