Tā viņi tur izrādes beigās sēd skatuves priekšā – četri vīrieši, katram rokā pamatīgs brieža gaļas gabals. Zālē lēnām plūst vārīti kūpinātas gaļas smarža, un vīri pamazām izbauda kumosus.
Tā viņi tur izrādes beigās sēd skatuves priekšā – četri vīrieši, katram rokā pamatīgs brieža gaļas gabals. Zālē lēnām plūst vārīti kūpinātas gaļas smarža, un vīri pamazām izbauda kumosus.
Viņiem pievienojas arī Ria – meitene, kura vēl nesen izmisīgi centās glābt briežus, lai neļautu tēvam Alfam tos nokaut.
Rīgā, Valmierā vai Štutgartē
Skatītājiem ir izvēle, kuru no Ingas Ābeles lugas «Tumšie brieži» iestudējumiem skatīties: Viestura Kairiša darbu Jaunā Rīgas teātrī, Māras Ķimeles veikumu Valmieras teātrī vai doties uz Vāciju, kur izrāde skatāma Štutgartes valsts teātrī. Dramaturģiskais darbs ir tik bagāts, ka ikvienā iestudējumā noteikti varēs rast kaut ko jaunu, cita režisora neatkodētu.
Mākslinieku Ievas Jurjānes un Ilmāra Blumberga tumsas ierāmētajā skatuves telpā par eksistenci cīnās dažas pilnasi- ņu būtnes – Alfa tēvs Opis, briežu gaļas uzpircējs Leons, Ria – un vairākas ēnas – Alfs, viņa tagadējā sieva Nadīne, varbūt arī Augusts –, kas ir tuvākā vai tālākā ceļā uz tukšumu, uz iznīcību. «Pirms vairākiem gadiem Aija, Alfa sieva, cietusi autoavārijā, pārstājusi runāt un ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Alfs tēva lauku mājās «Rasā Panemunē», audzēdams briežus, dzīvo ar citu sievieti Nadīni, gados vecāku krievieti. Mājās ierodas gaļas uzpircējs Leons, arī Aijas un Alfa studiju draugs Augusts. Visi gatavojas briežu kaušanai, taču Ria izlaiž tos no aploka. Atbrīvojot briežus, it kā tiek atlaistas vaļā arī visas varoņu zemapziņas slūžas,» tā skatītājus izrādei sagatavo režisors Viesturs Kairišs. Vai to visu un varbūt vēl ko citu izdodas ieraudzīt, vēstī baušķenieki, 27. februāra izrādes skatītāji.
Vērtējumi ir dažādi
Sandra: «Izrāde patika, jo tā ir ļoti piepildīta: daudz simbolu, pat mistisku, visam cau- ri vijas nolemtības, pirmatnīguma noskaņa. Galvenais, izrāde liek domāt, vienalga par ko. Un to jau nevar norādīt ne režisors, ne kritiķi. Tu sēdi teātrī, vēro uz skatuves notiekošo, un visu laiku smadzenēm ir ko domāt. Lieliska sajūta!»
Inta: «Tik pierasti trafarets gājiens: sieviete – medījums, stirna ar baltu ļipu un apģērba izceltajiem krūšu apaļumiem, un vīrietis – mednieks instinktu līmenī. Izrāde ir kā tāds saldais ēdiens smadzenēm, jo domāt varēja par viskautko, tomēr emocijas nekādi neraisījās. Varētu secināt, ka Inga Ābele raksta savu pēdējo lugu mūžā un vēlas tajā salikt iekšā visu. Iestudējumā lieliskas gaismas.»
Indra: «Izrāde ir par normāliem mūsdienu cilvēkiem, kādus ikdienā varam sastapt visriņķī. Šaušalīgi, tiešā un pārnestā nozīmē tēlota cilvēka attieksme pret apkārtējo pasauli – kautuves strādnieki ādas priekšautos, truša un vistas kautķermeņi, kūpoši gaļas gabali. Vēlos uzteikt scenogrāfiju, tas ir augsta līmeņa profesionālisms.»
Sandra: «Par izrādi biju dzirdējusi daudz pozitīvu atsauksmju. Piekrītu, darbs ir iespaidīgs, bet… man tomēr šķiet, ka neviens kritiķis tā arī nav uzdrošinājies pateikt: «Bet karalis taču ir kails!». Neguvu no šī iestudējuma to, ko cerēju.»
Autore un režisors mīl cilvēkus
«Ilgi neesmu redzējis iestudējumu, kur vienu gaisu elpo aktieri, autore, režisors, komponists, scenogrāfs. Ir ainas, kas pat satriec: mātes un meitas bezvārdu dialogs, kā lietuvēns sekojošais izrādes skaniskais tēls. Laimīga ir Viestura Kairiša un Ingas Ābeles radošā sadarbība, jo abi taču mīl cilvēku, nevis izsmej to,» izrādi vērtē kritiķis Gunnars Treimanis. Pozitīvas atziņas par iestudējumu pauž arī teātra kritiķe Lilija Dzene: «Izrādē ir skati, kuros smeldz un asiņo visi mūsu nežēlīgā, cilvēcībai nelabvēlīgā laika sāpju punkti. Izmisums līdz histēriskiem smiekliem, pagātnes fatālisms, lāsts, vajājošas vīzijas. Bērns un gaļa. Bērns, kurš nepiedzims, gaļas pārpilnība, jo nogalinātais skaistums (tas pats, kuram vajadzētu glābt pasauli!) arī ir pārtikas rezerve.»
Nedaudz pretrunīgs, tomēr kopumā pozitīvi tendēts, ir izrādes vērtējums. Jebkurā gadījumā divas stundas (izrāde ir bez starpbrīža) nav tukši aizvadītas.
