Pēc Bauskas Domes budžeta publiskošanas «Bauskas Dzīvē» redakcijai sašutumu pauda kādas pašvaldības darbiniece: «Jūs avīzē esat banalizējuši budžetu, tas ir svarīgākais dokuments, kā par to tik vienkāršoti var rakstīt!».
Pēc Bauskas Domes budžeta publiskošanas «Bauskas Dzīvē» redakcijai sašutumu pauda kādas pašvaldības darbiniece: «Jūs avīzē esat banalizējuši budžetu, tas ir svarīgākais dokuments, kā par to tik vienkāršoti var rakstīt!» Viņai ir sava pārliecība. Droši vien labāk patiktu, ja budžeta un pašvaldību pārvaldes lietas tiktu pārrakstītas tikpat sarežģīti un nesaprotami, kā tās tiek «pītas» sēdēs, lēmumos, instrukcijās, likumos. Jo neskaidrāk izteiksies, jo paši sev gudrāki liksies un, galvenais, tauta mazāk sapratīs. Bet demokrātiskā sabiedrībā tieši vajag, lai tauta saprot. Un žurnālistu pienākums ir tulkot no «likumu valodas» latviešu valodā.
To arī cenšamies darīt, lai gan viegli nav. Un kāds vieglums, ja, vienkāršoti sakot, sēklu inspekcijai, piemēram, nosaukumā vien ir 14 vārdu. Varam jau mēs rakstīt, piemēram, «epidermēt kartupeļus»… biologi sapratīs. Taču žurnālisti nolaižas līdz banālajam teicienam – «mizot kartupeļus», jo to sapratīs visi lasītāji. Un ir tiešām svarīgi, lai saprastu visi.
Sabiedrībā valda dažādi viedokļi un dažādas intereses. Katram ir savs spriedums. Patiesība nav nekāda «Pravda» vai valsts varas oficiāla versija. Tāpēc pieņemu, ka par Domes budžeta publiskošanu, priekšsēdētājas un deputātu atalgojuma nodošanu atklātībā var būt arī sašutušie (ir piemērs arī šīs avīzes 12. lappusē).
Bet šajā gadījumā vajadzētu atgriezties pie realitātes un faktiem. Vēlētās amatpersonas pašas labprātīgi «nolikušas savas vieglās dienas» un devušās valsts pārvaldes darbā, kas tiek apmaksāts no iedzīvotāju nodokļiem. Pašvaldību darbībā jāvalda atklātībai, to galu galā nosaka likums, tā nav žurnālistu rakņāšanās svešā maciņā. Ja šajā sakarā lasītājs norāda, ka ārzemēs jautājums par algu tiek uzskatīts par nepieklājīgu, tad man jāatbild – jā, nepieklājīgi ir interesēties par žurnālista vai jebkura cita privātā uzņēmējdarbībā iesaistīta pilsoņa algu. Taču interesēties par pašvaldībās strādājošo, ministru un deputātu algām ikvienam ir tiesības, un žurnālistiem – arī viņu darba pienākums. Žurnālistika ir tā, kas nodarbojas ar varas kontroles jautājumiem.
Droši vien ikviens atceraties gadījumus, kad ministrēm Zviedrijā bija jāatkāpjas no amatiem – viena ar valsts kredītkarti bija nopirkusi bērnam pamperus, otra (starp citu, latviete Laila Freivalde) bija izmantojusi savu statusu, lai ar labākiem noteikumiem iegādātos dzīvokli. Godātie lasītāji, mēs varas kontroles publiskošanā esam vēl tikai «pamperos», ja salīdzinām ar Rietumu demokrātijas valstīm. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka neviens saprātīgs Bauskas iedzīvotājs uz Domes priekšsēdētāju Āriju Gaili ar pirkstiem nerādīs tāpēc, ka zinās viņas algu. Vairākums droši vien leposies, ka mūsu pilsētas vadītāja darbību un naudas lietas neslēpj no saviem vēlētājiem. Man ir patiess gandarījums, ka šī Dome bez problēmām ievēro pašvaldību darba ļoti svarīgu principu – atklātumu. Ticu, ka šo «banalitāti» ar laiku apgūs ikviena pašvaldība un arī mēs paši – vēlētāji.
