Bārbeles pamatskolas direktore Dace Penķe par skolotāju mazajā pagastskolā strādā jau trīsdesmito gadu. Direktores pienākumus viņa veic desmito gadu.
Bārbeles pamatskolas direktore Dace Penķe par skolotāju mazajā pagastskolā strādā jau trīsdesmito gadu. Direktores pienākumus viņa veic desmito gadu. Pēc vecāku ieteikuma savulaik beigusi Rīgas Celtniecības tehnikumu, vēlāk ieguvusi divas augstākās izglītības – sākumskolas pedagoģijā un angļu valodā. 2000. gadā saņemts maģistres grāds izglītības zinātnē.
Daudzi skolotājas Daces audzēkņi atgriezušies strādāt savā pagastā, vairāki izvēlējušies darbu skolā.
Šogad augustā paies trīsdesmit gadu skolotājas darbā Bārbelē. Un tomēr jautāšu, vai pedagoģija ir tavs aicinājums?
– Nekad mūžā neesmu vēlējusies būt skolotāja! Es gribēju kļūt bērnu ārste. Esmu no sešu bērnu ģimenes, dzīvojām Jūrmalā. Man patika «ārstēt» gan savējos, gan kaimiņu bērnus. Ģimenē biju piektais bērns, un par mani mammai tika piešķirta medaļa kā daudzbērnu mātei. «Medaļnieks» ir arī mans jaunākais brālis Vitālijs, kurš tagad dzīvo Ukrainā. Bērnībā mūs abus sauca par podiņu un vāciņu – kur bija viens, tur arī varēja meklēt otru. Varbūt tāpēc, ka esmu augusi lielā ģimenē, man ļoti patīk bērni un darbs ar viņiem skolā sagādā gandarījumu. Vecāki gan gribēja, lai es kļūtu par projektētāju, tāpēc pēc pamatskolas beigšanas mācījos celtniecības tehnikumā, kuru arī absolvēju. Pēc tam trīs gadus rasēju projektus Projektēšanas institūtā, līdz ieprecējos Bārbelē un sāku mācīties lauku darbus. Skolotāja Rasma Tenovska 1972. gada vasarā atnāca pie manis siena pļavā un pierunāja nākt strādāt uz skolu par fizkultūras skolotāju. Arī līdz Bārbelei bija atnākusi ziņa, ka esmu bijusi aktīva sportiste. No 1972. gada 23. augusta sāku strādāt Bārbeles pamatskolā.
Bērnība un skolas gadi tev bijuši diezgan noslogoti – esi mācījusies arī mūzikas skolā, savulaik darbojusies ādas apstrādes pulciņā Pionieru pilī.
– Par to varu teikt paldies saviem vecākiem. Arī par panākumiem sporta vingrošanā, jo vecāki mani rosināja sasniegt labus rezultātus visā, ko es darīju. Vingrošanā sāku trenēties no septiņu gadu vecuma. Biju Latvijas jaunatnes izlasē. Traumas dēļ aktīvās sporta gaitas pārtraucu, taču atzīstu, ka treniņgadi man devuši ļoti daudz – norūdījuši, attīstījuši precizitāti un prasmi ar sevi strādāt. Interese par sportu man varētu būt iedzimta no tēva Rūdolfa Slavišēna, savulaik Latvijas izlases futbolista.
Pirms daudziem gadiem tu biji audzinātāja klasei, kurā mācījās astoņas meitenes un viens puisis. Viņi drīkstēja tevi saukt par skolotāju Daci. Tolaik tā bija liela uzdrīkstēšanās, kuru dažādi vērtēja citi skolotāji, bet bērni par to bija sajūsmā. Tu jau toreiz strādāji citādāk, apsteidzot laiku, raugoties nākotnē.
– Man audzināšanā ir bijušas tikai divas klases, bet es vienmēr esmu centusies strādāt, lai bērniem būtu interesanti. Man ļoti patika, ka mani sauca par skolotāju Daci. Jā, pirms divdesmit gadiem tas likās neparasti. Man nav vajadzīgs, lai stundās sēdētu koka lellītes ar skaisti saliktām rociņām. Protams, ka tā ir vieglāk strādāt… Bērnu nedrīkst nostādīt zemākā kategorijā par pieaugušo. Mazais cilvēks intelekta ziņā ir tikpat gudrs, tikai bez pieredzes. Mums jāiemāca viņam aizstāvēt savu viedokli, izsacīt domas.
Bērnībā meitenes un zēni izspēlē simtiem lomu. Sākumā tās ir mātes un tēva lomas, ģimenes attiecības, bet skolas vecuma bērna lomas ir sarežģītākas – neapmierinātība ar apkārtējiem, nenovīdība, arī dažādas riebeklības, kuras bērns, saskatījis pieaugušajos, izspēlē savā interpretācijā ar līdzaudžiem.
Skumji, ka daudzās bērna problēmās vecāki necenšas kaut ko labot, saskatīt savu vainu, bet meklē to citos. Un vainīgo jau vienmēr var atrast. Ja bērnam nav pietiekami labas sekmes, protams, vainīgs skolotājs, arī televīzija, apkārtējā vide, tikai ne vecāki. Kāpēc? Tāpēc, ka arī vecāku neatrisinātajās problēmās savukārt tiek vainota pastāvošā vara, nepietiekama palīdzība no valsts, tikai ne pašu neuzņēmība, neprasme piemēroties pārmaiņām un pašiem rast izeju.
Tu stāstīji, ka bērnā ir daudz durtiņu, kuras var atvērt.
– Jā, bērnā patiešām ir daudz mazu durtiņu. Mums ir jāatrod tā atslēdziņa, ar kuru tās varētu atslēgt, lai rastu ceļu pie bērna. Nekur jau tā atslēdziņa nav noslēpta, tepat vien pakārta. Atverot durtiņas, mēs veidojam bērnā personību un izkopjam viņa spējas. Diemžēl dažreiz ir tā, ka dažas durtiņas labāk neatvērt. Skolotājs nedrīkstētu kļūdīties.
Pati esi izaudzinājusi dēlu un meitu. Mazdēls šogad sāks mācīties pirmā klasē. Tu noteikti kā vecmāmiņa un arī pedagoģe saskati paaudžu dažādību. Kā mainījušās vērtības?
– Apzinos, kad auga mani bērni Kārlis un Ieva, esmu par maz laika veltījusi viņiem. Bija jāmācās, daudz stundu jāpavada skolā. Esmu darījusi pāri savai ģimenei.
Man ir ļoti labs vīrs Mārtiņš. Viņam sesiju laikā nācās palikt mājās ar maziem bērniem. Bez ģimenes atbalsta es nevarētu darīt arī šo darbu. Par mazdēlu Dāvi? Viņš ir ļoti prasīgs, citāda valoda, pat intereses. Var just, kā mainījies laiks.
Penķi vienmēr pratuši īpaši atpūsties un svētkus svinēt. Kā tev izdevies uzturēt ģimenes pavarda dzirksti?
– Tiešām – mums visos laikos ir bijuši Jāņi un Ziemassvētki. Daudzi pagasta jaunieši Ziemassvētkos nāca pie mums. Par «pavarda dzirksti» es tā īpaši neesmu domājusi, taču zinu, ka jātic ģimenes stiprumam, jāprot piekāpties un saprast.
Sevišķā dvēseles noskaņojumā tu raksti dzejoļus…
– Ik pa laiciņam kaut kas top, bet es to īpaši nevienam nerādu. Kādreiz iedodu nolasīt bērniem izlaidumā. Dažkārt arī gleznoju, bet jāatzīstas, tas notiek ļoti reti un galvenokārt tad, kad esmu dusmīga. Vēl man patīk vientulība, patīk pasēdēt pie koka un parunāties. Es ticu, ka tas spēj dot spēku, noņemt stresu. Kad biju maza, mežu iedomājos kā cilvēku pūli, kurā vienam taisna mugura, citam salīkusi, kāds spītē vējam, dažs aizlūzis un padevīgi saliecies uz priekšu.
Man ļoti patīk jūra, iespējams, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi jūrnieks.
Vai gadu gaitā neesi domājusi, ka dzīvē varētu kaut ko mainīt?
– Ir bijis daudz piedāvājumu, bet man svarīgi, lai es varētu strādāt radoši. Ja būtu nepieciešamība, varētu pat kūkas cept, jo arī šis darbs ir radošs.
***
Brīnišķīgs cilvēks, pie kura jebkurā brīdī var pieiet, palūgt padomu vai gluži vienkārši izrunāties. Tā… no sirds. Nebaidoties, ka atklāsmes brīdi vajadzēs nožēlot.
Dzintra Vespere, pamatskolas darbiniece
