Abi gadījumi notika piektdien. Pirmais notikums atgādina zupu, kuras garšai gluži vienkārši jābūt labai, taču nez kāpēc tai kaut kā ir par daudz vai varbūt par maz.
Abi gadījumi notika piektdien. Pirmais notikums atgādina zupu, kuras garšai gluži vienkārši jābūt labai, taču nez kāpēc tai kaut kā ir par daudz vai varbūt par maz. Otrs līdzinās našķim, piemēram, itāliešu kafejnīcas saldējumam, kas izskatās kā mākslas darbs, un arī garša neliek vilties.
Gluži kā pusdienojot, sākšu ar «zupu», citiem vārdiem sakot, ar pirmā gadījuma atstāstu. Līdz ar lielveikalu strauju ienākšanu mazpilsētā, vēlējos dzirdēt zinošu amatpersonu viedokli, kā tie ietekmē un ietekmēs pilsētas attīstību. Pēc kolēģa ieteikuma zvanīju personai, saukšu to par A., uz rajona Padomi. Kolēģis man A. bija raksturojis kā ļoti laipnu, atsaucīgu un erudītu cilvēku, kura sacītais varētu noderēt. Starp citu, viņš tika raksturots arī kā vispatīkamākais un ieinteresētākais sarunu biedrs no trim piedāvātajiem kandidātiem, kurš runājot tiešu valodu un viņam esot vērā ņemami spriedumi par notiekošo pilsētā, valstī. Turklāt tika uzsvērts, ka avīzei un lasītājiem nepieciešams viņa citādākais skatījums uz pilsētas un valsts attīstību.
Kad zvanīju personai A., pulkstenis rādīja trešo pēcpusdienas stundu. A. laipnības un pacietības – piektdienā kā īsajā darba dienā – pietika tikai atbildei uz pirmo jautājumu. Nenoklausījies līdz galam nākamo, persona A. paceltā un nervozā balsī noskaldīja, ka nerunās ar mani, jo nekad mani neesot redzējis un nezinot, kāda es izskatos. Es apmulsu, jo, pirmkārt, neesmu radusi runāt ar cilvēkiem, kuru teiktais drīzāk līdzinās niknai suņu rejai, nevis cilvēku sarunai. Otrkārt, ienāca prātā, kā izklausītos A. runa, piemēram, ar sirmgalvi no pagasta, ja sarunai ar preses pārstāvi izvēlas šādu toni?
Tagad par «našķi» jeb otru gadījumu. Vēl kavēdamās pārdomās par iepriekšminēto, braucu uz Iecavu, lai piedalītos tās vēstures spilgtākajiem notikumiem un personībām veltītā sarīkojumā. Svētkos bija klāt arī dzejnieka Edvarta Virzas mazmeita, bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure. Viņa draudzīgi sniedza roku sveicienam, un saruna ritēja mierīgā, nosvērtā, patīkamā tonī. Tikšanās ar viņu nepievīla, un diena noslēdzās pacilājoši. Pirms gulētiešanas jau ar smaidu sejā domās vēlēju personai A. apgūt vai varbūt atsaukt atmiņā laipnas sarunas māku. Kas zina, varbūt manas domas būs sasniegušas viņu un nākamreiz, ja būs nepieciešamība dzirdēt A. viedokli, sagaidīšu citādu attieksmi. Varbūt amatpersonas noskaņojums mainīsies, ieraugot manu foto: viņš būs redzējis, kāda es izskatos, – citādi saruna taču nebija iespējama…
