Baušķeniece Rasma Kinta joprojām pilda misiju Dienvidslāvijā. Vairākas viņas vēstules no Balkānu zemes publicējām pērn, šogad šī ir pirmā.
Baušķeniece Rasma Kinta joprojām pilda misiju Dienvidslāvijā. Vairākas viņas vēstules no Balkānu zemes publicējām pērn, šogad šī ir pirmā.
Gribu atcerēties divus notikumus, kuri man lika domāt, cik interesanta var būt dzīve Dienvidslāvijā un cik dažādi domājoši cilvēki ir šajā zemē, kuras kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni desmit miljonu.
Vietējais Bobs Marlejs
Mana draudzene dāniete bija izlasījusi kādu afišu, kura sludināja par ļoti interesantu koncertu, kas veltīts Boba Marleja dzimšanas dienai. Mēs daudz nedomājām un nolēmām, ka šī vieta noteikti jāatrod. Uz ielas pajautājām divām jaunietēm, un viņas norādīja virzienu, sakot, ka tur «tusējas» tikai tīņi. Tas jau nedaudz iedragāja vēlmi turp doties. Tomēr interese un vēlme dzirdēt Boba dziesmas bija lielāka…
Koncerts notika universitātes ēkā, matemātikas fakultātē. Liela, raibiem burtiem izkrāsota plāksne norādīja uz ieeju. Atvēru durvis, man šķita, ka esam nokļuvušas kaut kādā bunkurā, nevis mācību iestādes telpās. Visur gar malām sastutējušies apreibuši jaunieši. Visi līgojās vienā ritmā, fonā skanēja Boba dziesmas. Kāda vilšanās – tikai magnetofons!?
Tomēr pēc brīža uz skatuves parādījās jauniešu grupa un visi telpā esošie noelsās – jā, tas bija viņš, Bobs Marlijs, bet… vietējais gan, tikai tiecoties atdarināt oriģinālu. Kas tas bija, vai labs reklāmas triks?
Paguruši priecāties, paguruši protestēt
Gan jau ziņās būsit dzirdējuši, ka Belgradā diezgan lielu troksni sacēla cilvēki, kuri nav apmierināti ar tiesas procesu pret bijušo Dienvidslāvijas prezidentu Slobodanu Miloševiču. Lielākais skvērs Belgradā, dēvēts par TRG REPUBLIKI (Republikas laukums), bija pilns ar protestēt sanākušiem ļaudīm. Man neatlika nekas cits kā sēdēt un skatīties pa logu, jo atrašanās tuvumā šiem iekarsušiem cilvēkiem var radīt nepatīkamas situācijas, īpaši tad, ja esi angliski runājošs. Man radās iespaids, ka protestētāji jau ir paguruši, demonstrācija likās mierīgāka par tām, kuras notika pagājušā gada aprīlī, kad Miloševičs tika arestēts. Pēc mītiņa, kurā tika skaļi runāts un dziedātas serbu dziesmas, visi devās gājienā pa Belgradu.
Nē, es negaidīju, ka notiks kas traks. Tikai radās jautājums: vai šie cilvēki, kuri dzīvo Dienvidslāvijā, kādreiz būs noteicēji paši savā zemē? Neiedziļināšos politikā, bet cilvēkiem šeit ir bijis grūti, un viņi ir paguruši, lai priecātos, paguruši, lai protestētu, paguruši cīnīties un, pats galvenais, paguruši, lai kaut ko strauji mainītu.
Varbūt tas ir iemesls, kāpēc tik daudzu dienvidslāvu jauniešu acīs neredz dzirkstelītes…
Ar mīļiem sveicieniem no Belgradas – RASMA
