«Jāatzīstas, laikam esmu sasniegusi zināmu briedumu, jo pienāca laiks, kad man gribējās iegūt īpašumā māju un arī pirti,» saka baušķeniece Solveiga Ikerte.
«Jāatzīstas, laikam esmu sasniegusi zināmu briedumu, jo pienāca laiks, kad man gribējās iegūt īpašumā māju un arī pirti,» saka baušķeniece Solveiga Ikerte.
Gadās dusmoties uz draudzenēm
Pirms četriem gadiem Ikertu dēls Māris kļuva par Rundāles pils kādreizējās kalpu dzīvojamās ēkas īpašnieku. Tagad Baltā māja ir viesu nams, kur pašu un draugu priekam kalpo arī pirts.
Solveiga teic, ka nav bijusi liela pirts cienītāja, kamēr paši tikuši pie savējās. «Tā kurināšana šķita liela klapata un vispār… Tagad visiem stāstu, ka iešana pirtī ir notikums. Uz lāvas sēžot, esi pliks un neko nenoslēpsi, iespējams, tāpēc tur var izrunāt tādas lietas, par ko pie galda pat neieminas. Protams, tā ir arī miesas attīrīšana, taču nekādā gadījumā nepiekritīšu, ka tā ir gluži vienkārši mazgāšanās. Ziepes uz pirti pat neņemam līdzi. Nedrīkst jau tā lielīties, bet, kopš regulāri peros, neesmu slimojusi. Ja kādu nedēļu izlaižu, dusmojos uz draudzenēm, kuras nav atbraukušas, jo tieši viņu, rīdzinieču, dēļ mūsu pirts tiek kurināta darba nedēļas vidū.»
Noder vīra zināšanas
Nopērkot ēku, kļuvis skaidrs, ka kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi neļauj pie Baltās mājas sliet guļbaļķu pirtiņu, tāpēc tā ir zem mājas jumta. Pieredze un padomi gūti pie daudziem lietprātējiem, stāsta Solveiga.
«Esam ciemojušies pie Aivara onkuļa Tartu, tur pirmoreiz redzējām, ka pirts pat viena cilvēka vajadzībām var būt iebūvēta mājā. Manam klases biedram Priekuļos pērtuve ir mājas pagrabā, tāpat arī draugiem, kuri dzīvo divģimeņu mājā Mežaparkā.»
Pirms iekārtot pirti, Baltajā mājā vajadzēja veikt kapitālus darbus, ievelkot ūdensvadu, kanalizāciju, apkuri, uzstādot ūdenssildītājus. Lāvas telpu silda Čehijā ražota pirts krāsniņa, kas pirkta tepat Bauskā, SIA «Līga» veikalā. Turpat iegādāti arī sienas siltinoši izolācijas materiāli. Pirts apdarei lieto tikai lapu koku materiālus, jo tie neizdala sveķus. Tāpēc sienas apšūtas ar apses koka dēlīšiem. Šeit noderējušas Aivara Ikerta zināšanas, jo viņš ir diplomēts kokapstrādes inženieris. Pirts lāvu palīdzējuši uzcirst kaimiņi – Rundāles pils muzeja galdnieki.
Sēžot uz steķiem
Amizanta bija pirmā iekurināšana, atceras Solveiga. «Gaidījām svarīgus ciemiņus no Kultūrkapitāla fonda un Pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Viņiem bija jāpārbauda, kā klājas ar piešķirto finansējumu uzklātajam kārniņu jumtam. Aivars tika pasolījis, ka varētu būt gatava arī pirts. Bet, kā jau ar celtniecības lietām pierasts, gadās aizķeršanās. Lāva nebija gatava, tikai tāds ēvelēts dēlis, kas uzlikts uz koka steķiem. Taču pēršanos tas netraucēja.»
Ar klijām un māliem
Par to, kā pirti izbauda sievietes, Solveiga stāsta: «Esam lietojušas dažādus smiņķus. Sākumā pēc karsēšanās pirmās tūres noberzāmies vispirms ar sāli, pēc tam ar sodu. Taču daudziem āda ir ļoti jutīga, tāpēc man labāk patīk klijas. Turklāt – nevis tā vienkārši saujā paņemtas. Klijas jāieber plāna auduma maisiņā un ar to jānoberž ķermenis. Āda kļūst gluda, mīksta, un pirts smaržo pēc rūgstošas maizītes. Turklāt klijās ir E vitamīns!
Pēc tam sākas pēršanās. Slotas sienam galvenokārt no bērza zariem, kaut arī izmēģinātas ir visādas. Īpašās reizēs esam pērušies ar eikaliptu slotām, ko par četriem latiem var nopirkt lielveikalos. Labākās ir tās ar garām, taisnām lapām, kas iztur pat vairākas reizes. Eikaliptu smarža atvieglo elpošanu, ja ir iesnas.»
Kad āda noberzta, pirtī tiek veiktas arī skaistumkopšanas procedūras. Solveigas draudzenes izmēģinājušas Baldones dūņas, kosmētiskos mālus, kas ir zili, rozā, melni. Tos uztriepj un ļauj, lai karstumā sakalst, pēc tam noskalo ar ūdeni. Pati pēdējā ir ieziešanās ar medu, kas pilnībā iesūcas tīrajā miesā. Ar to pirts baudīšana beidzas.
Uz četriem pīlāriem
Baltajā mājā pēc pirts ir jauki iedzert pa glāzei sulas vai laba vīna, apēst kādu sulīgu augli – vīnogas, mandarīnus. Pamazām labiekārtota priekštelpa, flīzēta grīda un sienas dušas telpā, līdzās pirtij iekārtota tualete. «Starp citu, flīzes ir ļoti īpašas, jo pārpalikumus pēc remonta mums ir dāvinājuši draugi – pa trim, pa piecām, divām. Īsts muzejs. Viss top pamazām, tad, kad ir nauda,» piebilst Solveiga.
«Mēdz teikt, ka cilvēka dzīve balstoties uz četriem pīlāriem: sabalansēts uzturs, masāža, fiziskas aktivitātes un pirts. Ir visādas grāmatas par pirtīm, padomi. Taču laikam tas ir jādara tā, kā katrs jūt,» secina S. Ikerte. «Ir dienas, kad varu ilgi sēdēt uz lāvas, karsēties un izbaudīt, kā poras atveras. Taču citu reizi pietiek ar piecām, desmit minūtēm un jau gribas noskaloties. Atzīstu, ka mans ķermenis ir gudrāks par mani un zina, kas tam ir nepieciešams.»
