Olu ripināšana, podu sišana un citas Lieldienu ieskandināšanas rotaļas vakar pulcēja bērnus Īslīces pagasta ģimenes un jauniešu sociālā atbalsta centrā.
Olu ripināšana, podu sišana un citas Lieldienu ieskandināšanas rotaļas vakar pulcēja bērnus Īslīces pagasta ģimenes un jauniešu sociālā atbalsta centrā. Ar pašvaldības gādību tas sāka veidoties pirms diviem gadiem, tagad tajā ir ko darīt lieliem un maziem.
Nav traucēklis
Centrs Īslīcē atvērts darbdienās no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Vecāki var neraizēties, bērni ir pieskatīti un neatrodas uz ielas. Skolēnu brīvdienās apmeklētāji nereti pie durvīm gaida jau pirms darbinieču atnākšanas. Daudzi šeit pavada visu brīvo laiku. Nāktu arī nedēļas nogalēs, ja vien centrs būtu atvērts.
Vedot cauri kādreizējā bērnudārza četriem stāviem, centra vadītāja Inese Cinovska stāsta un rāda, kas namiņā notiek.
Pagrabtelpas ir pusaudžu iemīļotu diskotēku norises vieta. Traucēklis neesot pat tas, ka mitrā vasarā un rudenī šeit uz grīdas krājas ūdens. «To viņi sasmeļ un saslauka, lai tikai varētu te būt. Gleznu autori ir paši jaunieši, viņi arī veidoja ieeju šajā telpā,» vēstī I. Cinovska. Pagrabā ne tikai dejo un dzied. Inesei ir trīs biezas mapes ar dažādu spēļu materiāliem, un arī tās te spēlētas slapjām mugurām.
Centrā ir divi tenisa galdi – pirmajā un otrajā stāvā. Inventāra saglabāšanas princips te vienkāršs: no rokas rokā, kā- du saņēmi, tāds jāatdod. Var gadīties, ka saplīst bumbiņa, salūst novusa kija, par to neviens bārts netiek. Taču, ja cita netiks nolikta vietā, pārējie nevarēs spēlēt. Izveidojusies draudzīga paškontroles sistēma.
«Pļiku pļeku» istaba
Inese stāsta: «Taisni žēl, vakar, tikko redakcijas fotogrāfs aizbrauca, atnāca mani lielie puiši, 16, 17 gadus ve- cie te spēlē tenisu un arī dambreti. Ir vieta un draugi, ar ko būt kopā, un nav jānīkst pie autobusa pieturas. Par viņu uzticību centram ir lielākais prieks. Jauniešiem šajā vecumā pieaugušie visgrūtāk piekļūst. Šķiet, viņus nekas neinteresē, no tādiem tik tālāk. Pagāja laiks, kamēr viņi pārkāpa mūsu centra slieksni, jo saprata, ka šeit var nākt un ir ko darīt. Esam ieviesuši savus noteikumus: šī ir bērnu iestāde, alkoholu te nelieto un arī nesmēķē.»
Otrā stāvā iekārtota «pļi- ku pļeku» istaba, kur bērniem zīmēšanas, aplikācijas, keramikas nodarbības vada Laima Oborūna, viņa ir arī pēcpusdienas audzinātāja. Floristi- kas iemaņas sākusi mācīt Aiga Baltalksne, un tās apgūst pagasta sievietes.
Trešā stāvā atrodas zāle, kur māca angļu valodu. Kursu dalībnieki jau prāto, ka derētu angļu valodas vasaras nometne. Te arī vadītājas darba telpas, divi datori, pie kuriem pēcpusdienās gaida rinda. Ceturtajā stāvā ir vieta, kur netraucēti var rīkot seminārus. Šeit iekārtota virtuve, kur bērni var apēst līdzņemtās sviestmaizes un baudīt karstu zāļu tēju, kas noteikti garšo labāk nekā mājās.
Palīdzi sev
Centra apmeklētāji ir ļoti dažādi. Viņu vidū bērni un pusaudži, kuri jau tagad jūtas izstumti no līdzaudžu pulka, jo viņi ir necilāk ģērbti, sliktāk paēduši, viņu drēbes un rokas bieži nav tīras. Ja nevēlas iet pulkā, viņi var pulcēties nomaļā telpā, kur citi netraucē. Savureiz Inese vedusi kādu uz dušas telpu, taču tā, lai mazo cilvēku mācītu, bet nepazemotu. Šo bērnu ģimenes Inese ir apmeklējusi, veicot sociālās darbinieces pienākumus. Viņai nav grūti skaidrot trūkumā nonākušiem cilvēkiem to, ko tie nezina. Ir nācies atgādināt: pirms neatlaidīgi lūgt palīdzību sociālajam dienestam, jācenšas palīdzēt sev pašam, kaut vai noslaukot traukus, izmazgājot grīdu, nospodrinot logu.
Centra vadītājai par grūtībām nav jāstāsta, dzīve viņu ir smagi pārbaudījusi. Uz darbu Īslīcē Inese brauc no Jelgavas, kur dzīvo ģimene. Viņas vīrs pirms trim gadiem traģiskas nejaušības dēļ gājis bojā.
Dzīve turpinās mainoties
Diplomu augstskolā «Attīstība» I. Cinovska saņēma pirms astoņiem gadiem, kad viņai bija 30. Inese stāsta: «Man ir trīs bērni un mazmeitiņa, par to gādājis dēls Uģis, kurš studē juristos. Vitai ir 16 gadu, viņa mācās arodvidusskolā. Par sociālo darbinieci kļuvu tāpēc, ka man pašai bija vajadzīgas zināšanas šajā jomā. Mans jaunākais dēls Ģirts ir invalīds, viņš sirgst ar bērnu cerebrālo trieku. Zēns sāka staigāt divarpus gadu vecumā. Laiks un rūpes, ko veltīju viņam, tika atrautas vecākajiem bērniem. Pašlaik Ģirts mācās sanatorijas skolā Jelgavā.»
To stāstot, centra vadītā- ja Inese Cinovska atvadās, jo 28. marts ir viņas pēdējā darbdiena Īslīcē. Mazliet māc skumjas, bet Inese cenšas tās atvairīt, jo katras beigas ir sākums kaut kam jaunam. «Šeit visu darīju no sirds, ceru, ka darbs tiks turpināts. Man ir labs piedāvājums – veidot šādu centru Jaunsvirlaukas pagastā, kur ir stiprs pašvaldības atbalsts. Esmu redzējusi ēku, kas drīz atdzīvosies. Izdomāts, kādus projektus rakstīšu, lai iegūtu papildu finansējumu. Arī maniem bērniem pašlaik ir svarīgi, lai es būtu tuvāk mājām,» tā I. Cinovska.
