Taisnība ir tikai viena, un tā ir vēsture. Tāpēc pilnīgi piekrītu Paulim Vīgantam, daļēji arī Imantam Zeltiņam («Bauskas Dzīve» 6. martā), bet nepiekrītu Kurmīša rakstītajam laikraksta 18. marta numurā.
Taisnība ir tikai viena, un tā ir vēsture. Tāpēc pilnīgi piekrītu Paulim Vīgantam, daļēji arī Imantam Zeltiņam («Bauskas Dzīve» 6. martā), bet nepiekrītu Kurmīša rakstītajam laikraksta 18. marta numurā. Par Ribentropa-Molotova paktu nav jāvaino latvieši, jo viņi šo vienošanos neslēdza. 1941. gadā izvešana būtu bijusi vēl lielāka, ja nebūtu vācu okupācijas.
Daudzi no tiem, kuri bija sarkanarmijas gvardes divīzijās, vēlāk kļuva par partorgiem un ķemmēja no biezokņiem mežabrāļus, arī bijušos leģionārus, kurus bieži vien nošāva uzreiz – bez tiesas. Kurzemes katlā gvardi spēlēja «Zilo lakatiņu», lai pārmānītu savā pusē leģionārus. Kuri šai blēdībai noticēja, tika izsūtīti uz lēģeriem.
Latvietis ir vienmēr bijis kā grauds starp dzirnakmeņiem, un malēju bijis daudz. Man pašam rados ir zināmi četri brāļi, kas iestājās leģionā, bet piektais 1940. gadā kļuva par partorgu. Trīs brāļi nomira Latvijā, viens Anglijā, bet partorgu nošāva Vecsaules silā. Arī manam draugam tēvs karoja Pomerānijā, tika ievainots un atbrīvots no leģiona, lai paārstējas. Ienāca sarkanā armija, iedeva viņam ieroci rokā, un viņš kļuva par «istrebiķeli» – šāva nacionālos partizānus.
Ziedus 16. martā var nolikt gan vieniem, gan otriem, jo katram savs tuvinieks ir mīļš. Bet nevar atļaut, lai mūs, latviešus, dažādi apsaukātu – par fašistiem un citādi. Ne jau Kārlis Ulmanis uzsāka karu Latvijas teritorijā, nostādot frontē brāli pret brāli. Tie bija Staļins un Hitlers. Joprojām daudzi izliekas, ka par to neko nezina. Kāds baltkrievs man gribēja iestāstīt, ka 1942. gadā leģionāri viņa zemē esot iznīcinājuši 20000 civiliedzīvotāju. Centos viņam skaidrot, ka leģions tika nodibināts gadu vēlāk un tāpēc nav vainojams šajā noziegumā.
Man vairāki ir teikuši, ka, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvija zaudēs suverenitāti. ES nevajag ne mūsu leģionāru vēstures, ne pensionāru un invalīdu, ne arī daudzbērnu ģimeņu un lauksaimnieku.
Tādēļ nekas cits neatliek – noliec, latvieti, galvu pār savu tuvinieku kapiņiem un turi tos dziļā piemiņā. Ja latviešu dzimstība būs tik maza, bet mirstība liela, pēc piecdesmit gadiem ne partijas, ne vēlēšanas un arī Saeima mūs neglābs.
H. VĪTOLS Bauskā
