Rakstu jums, jo ir sakrājies tik daudz domu, tik daudz neizpratnes.
Rakstu jums, jo ir sakrājies tik daudz domu, tik daudz neizpratnes. Dzīvoju mazā pagastiņā Latvijas malā. Ierados Bauskas rajonā ar vislabākajām domām par šejienes cilvēkiem. Tāpēc katrs jauns atklājums, cik cilvēki tomēr spēj būt zemiski un nežēlīgi, nāk kā trieciens. Patiesībā pagastiņu, kurā dzīvoju, varētu saukt par meļu un muļķu zemi.
Sākumā nesapratu, kāpēc cilvēki neizrunājas cits ar citu, bet pēc iespējas zemiskāk un dubļaināk cenšas aprunāt aiz muguras. Nesen to izjutu, kad biju aicinājusi kādu māmiņu aprunāties par viņas bērnu (esmu viņa skolotāja).
Māte cītīgi bija apkopojusi visas netīrākās un pretīgākās tenkas, un viņu neinteresēja, kā bērns jutīsies pēc šīs sarunas, ne arī kā viņam palīdzēt. Vecāki ir šķīrušies, dēlam ir pienācis grūtais un bīstamais pusaudža vecums, māte darbā ļoti aizņemta sieviete. Mūsu saruna sākās ar tenku atreferējumu un arī beidzās ar to.
Vecāki ierodas skolā, lai izgāztu žulti par neizdevušos dzīvi, problēmām, naudas trūkumu. Bērni ir spiesti klausīties netīras runas mājās. Katru dienu, ienākot klasē, audzēkņu acīs ir redzama vecāku attieksme un tās izpausme – nevēlēšanās mācīties, neiecietība, elementāras pieklājības neievērošana skolā. Pusaudzis uztver pasauli un lietas citādāk. Vecāki, noklausījušies viņa improvizāciju par skolotāja teikto, nevis dodas uz skolu, lai noskaidrotu patiesību, bet priecājas par jaunu iespēju pazemot.
Pēc sarunas ar skolēna māti viss kļuva skaidrs: viens no skolotājiem, kuram ir kādi iebildumi pret viņas bērnu, nav galīgi vērā ņemams, cita skolotāja ir ar mani uz vienu roku. Uzskaitījumu varētu turpināt. Kļuva skaidrs, ka galvenais ir likt bērnam labas atzīmes. Vismazāk māti interesē, kāds būs guvums, ja bērns regulāri negatavosies stundām, nestrādās stundu laikā un, tāpat kā māte, centīsies nepārtraukti pierādīt savu pārākumu pār skolotāju.
Vecāki sūdzas, ka skolā bērni tiek pazemoti. Jājautā, vai prasības ievērot elementāras pieklājības normas, laikā nodot mājas darbus, gatavoties stundām ir bērnu tiesību pārkāpums?
Mēs, protams, varam veltīt mācību stundu debatēm – vai šodien mācīsimies vai ne, vai mājas darbu pildīsim vai ne, vai skolnieks var atļauties skolotājas un visu bērnu klātbūtnē «pasūtīt» klases biedru. Varam debatēt, vai devītajā klasē, kad gada beigās gaidāms grūts pārbaudes darbs, audzēkņiem ir regulāri jāmācās vai nav. Bet pa kuru laiku viņus gatavot darbam?
Būtu jau bezgala jauki, ja kādam skolotājam izdotos bērnus aizraut ar šādām debatēm starpbrīdī, bet esmu pārliecināta, ka tas nav iespējams.
Vecāki biežāk izvēlēsies vieglāko ceļu. Grūti ir izrunāties ar bērnu, saprast viņu, vēl grūtāk runāt ar skolotāju, pieņemot, ka arī viņš bieži vien ir izglītots gan psiholoģijā, gan pedagoģijā un spētu palīdzēt. Atrisinājums ir tikai viens – atklāta saruna vecākiem ar skolotāju vienīgi bērna interesēs.
Priecātos, ja mana vēstule rosinātu vecākus un skolotājus padomāt, cik ļoti viņu nesaskaņas nodara pāri bērnam. Taču, iespējams, tā dos impulsu… atkal jaunām tenkām, jo cilvēki no tām pārtiek. Labus vārdus kādam vai par kādu teikt ir ļoti grūti un nav arī pieņemts.
Mazas lauku skoliņas skolotāja
