Braucu cauri savas dzimtās Zemgales laukiem, un iespaids ir graujošs. Šķiet, ka labāk ignorēt skatu pa automašīnas logu, lai neskumdinātu sevi, un paciesties 40 minūtes, kamēr paveras jaukākas ainas.
Braucu cauri savas dzimtās Zemgales laukiem, un iespaids ir graujošs. Šķiet, ka labāk ignorēt skatu pa automašīnas logu, lai neskumdinātu sevi, un paciesties 40 minūtes, kamēr paveras jaukākas ainas. Tomēr atkal pievēršos bēdīgajām viensētām.
Tā jau mēdz teikt, ka negatīvais piesaista. Kas tad man īsti nepatīk? Tas, ka māju «vizītkarte» ir mēslu čupa, kurai man nesaprotamu iemeslu dēļ vieta paredzēta ceļa pusē. Metāllūžņu kaudze kā aizsargvalnis slejas sētsvidū. Krāsaini, nenosakāma vecuma atkritumi pa gabalu atgādina plastmasas nezūdošās vērtības – tai nekait ne sniegs, ne vējš. Pārsteidzoša masveida nevīžība. Es centos, tiešām centos pamanīt ceļmalā kaut vienu sakoptu māju pudurīti. Neizdevās!
Pieņemu, ka daļēji mana īgnuma cēlonis bija sliktais laiks, kas nesimpātiskām lietām liek izskatīties nepārprotami neglītām. Tomēr pat metru bieza sniega kārta nespētu noslēpt baisu caurumu kūts jumtā vai pamestu saimniecības ēku, kas gaida savu atjaunošanas vai novākšanas stundiņu. Auglīgais Bauskas rajons, kam vajadzētu iemiesot Latvijas «maizes klēti», vairāk atgādināja kādu nomales sādžu Baltkrievijā. Arī šim gadalaikam neraksturīgās siena gubiņas gaida savu kārtu. Agri vai vēlu tās būs jānovāc, jo atrodas taču uz apstrādājamas zemes.
Manam pesimistiskam viedoklim kā spēcīgs pretarguments no nogurušo zemnieku puses droši vien tiktu minēta smagā materiālā situācija, kas neļauj, piemēram, salabot kūts stūri, nemaz nerunājot par jaunas celtniecību. Tādējādi daudzmaz sakoptas vides radīšana šķiet gluži vai neiespējama. Tomēr dēļu galu savākšana no durvju priekšas un krūmu izciršana naudu nemaksā – tā oponēju es, neobjektīva pilsētniece. Laikam jau pie vainas būs kāds cits apstāklis, kas kavē izmēzt savu dzīves vietu (platību, apkārtni u. c.).
Vai tiešām lielai daļai manu tautiešu mēsli apkārt netraucē, ja vien tajos neiekāpj? Ja tā, tad tur būtu vainojama mūsu mentalitāte. Vai tas ir vienkārši ar gribasspēku un pacietību izskaužams pieradums? Mans absolūti subjektīvais viedoklis vedina uz domām, ka piecdesmit padomju okupācijas gadi šajā ziņā atstājuši savu iespaidu. Es domāju par ieceļotāju paražām un ieradumiem, kuri, kā es iedrošinos apgalvot, neizceļas ar iekšēju prasību pēc ārēji sakoptas un estētiskas vides.
Ne tikai saulespuķu sēklu kaismīga graušana mani novedusi pie šāda pārdroša secinājuma. Ceļojot cauri Vācijai vai Skandināvijai, diezgan pamanāma sakoptības ziņā ir atšķirība no postpadomju valstīm. Varētu teikt, ka nabadzība iet roku rokā ar netīrību, bet sētsvidus slaucīšana un logu mazgāšana taču ir bezmaksas pasākums! Nesaprotu.
Nav ko raukt savu smalko deguntiņu, kuram sagribējies līdz ar pavasari sajust tīrības smaržu! Varbūt, ka problēmu nemaz nav. Galvenais, lai valsts kopprodukts palielinās, lai var televīzijā parādīt skaistas diagrammas ar daudzsološiem ekonomiskās attīstības rādītājiem un lai kājas vienmēr būtu siltumā – kaut vai vircā. Tikai nevilšus gribas jautāt: vai neestētiskā vidē var izaugt iekšēji skaists cilvēks?
A. VOIKA, studente
