Vecsaules pagasta «Purmaļiem» ir sava pazīšanas zīme – reti kurā sētā redzama tik akurāti sakrauta malka.
Vecsaules pagasta «Purmaļiem» ir sava pazīšanas zīme – reti kurā sētā redzama tik akurāti sakrauta malka.
Gludos strēķīšus neviļus gribas uztvert kā dekoratīvus elementus. Saimnieks Jānis Purmalis teica: «Jau piecdesmit gadu krauju malku. Tēvs man šo darbiņu uzticēja zēna gados, un tā visu mūžu turpinu.»
«Purmaļu» sētā ir saglabājies latviskai videi raksturīgais – katrai ēkai savas funkcijas, visām lietām atrasta sava vieta, un apkārt nekas nemētājas. Jāņatēvs pavēra šķūņa durvis un rādīja ar melnu krāsu zīmētus ciparus, kas norāda celtniecības laiku – pagājušā gadsimta 30. gadi. Jānis Purmalis šeit visu dzīvi pavadījis. Sieva Vera smaidot sacīja: «Būs jākauj cūka un jāsvin apaļa jubileja.» Purmaļu saimniekam šogad paliks 60 gadu.
Līgo vakarā saime, arī dēls Jānis, pulcējas laukumiņā, kur iekārto nojumi, lai nav jābaidās no lietus. Malka ugunskuram, protams, laikus sagādāta. «Mūsmājās vienmēr bijis ierasts svētkus baudīt vēl nākamajā dienā. Atceros, kad dancotāji kādreiz gāja mājās no zaļumballes, nāca uz «Purmaļiem» un kavējās šeit vēl otrā dienā.»
Vai Jāņi var būt bez piedzīvojumiem? Purmaļu saimniekam atmiņā vairāki atgadījumi. Vienvasar ar mašīnu un motociklu lēkuši pāri lielai mēslu kaudzei, kas sastumta lauka malā. Gaziks iegrimis, un neizslēgtās lampas izgaismojušas debesis, līdz «nosēdies» akumulators. Vietējie runājuši – tiem nu gan diža Jāņuguns, tik augstu debesīs atspīd.
