Seminārs sociālā darba veicējiem šonedēļ notiek rajona Padomes zālē.
Seminārs sociālā darba veicējiem šonedēļ notiek rajona Padomes zālē.
To vada Pasaules brīvo latviešu apvienības Izglītības padomes priekšsēde, «3×3» kustības aizsācēja pasaulē, ģimenes terapeite ar doktora grādu Līga Ruperte. Viņa dzīvo un strādā Amerikā, Grandrepidsas pilsētā.
«Bauskas Dzīve» izvaicāja L. Ruperti par sociālā darba problēmām mūsu pašvaldībās un to risinājumu iespējām. Sarunā skārām arī jautājumus, kā atšķetināt konfliktus ģimenē.
Kā sociālie darbinieki vērtē pašreizējo situāciju ģimenēs?
– Grūta ir sociālā darba speciālistu ikdiena, ir tik daudz pamatproblēmu sabiedrībā. Piemēram, bezdarbs, kas līdzi nes stresu un alkoholismu, bezcerību un depresiju. Stress vardarbību veicina. Daļa cilvēku neprot citādi spriedzi mazināt, kā dusmās uzbrukt otram. To var vērot ģimenē. Darbā savāktā spriedze tiek izlādēta mājās. Ar to nākas sastapties sociālajam darbiniekam. Būtībā pašvaldības sociālais darbinieks ir gandrīz vienmēr sociālās palīdzības sākuma un beigu «punkts», jo jāpieņem lēmums, jāizdomā, kā palīdzēt.
Noteikti vajadzētu vairāk uzmanības veltīt darbam ar nelabvēlīgām ģimenēm, ar bērnu vecākiem, neizņemot atvases no ģimenes uzreiz. Tas būtu izdevīgāk arī valstij, jo, ievietojot bērnunamā, tiek veidots cilvēks, kas vairumā gadījumu tomēr nespēs par sevi rūpēties. Viņš nebūs gatavs dzīvei. Pašlaik darbs vairāk vērsts uz bērnu.
Es domāju, ka nav pareizi, ja vecāki nerūpējas par savām atvasēm, turpina dzert, bet viņi tomēr saņem pabalstu par bērnu, kas netiek iztērēts viņam.
Par kādiem vardarbības veidiem, jūsuprāt, sabiedrība nelabprāt runā?
– Maz uzmanības sabiedrība pievērš emocionālai vardarbībai, jo netiek lauzti kauli. Jebkurā auditorijā, kurā esmu jautājusi, kāda vardarbība ir vissāpīgākā, atbilde ir viena – emocionālā. Vardarbība ģimenē nav tā, uz ko sabiedrība ar lielu steigu reaģē.
Domāju, ka šeit ļoti grūti atrast atbalstu un palīdzību sievietei, kas cieš no vardarbības. Nav patversmju, uz kurieni cietusī varētu aiziet, nav audžumāju bērniem. Vardarbībai ģimenē ir smagas sekas. Sievietei sagrauta pašcieņa, nepelnīts kauns, sāpes. Pāridarītājs nekaunas. Sievietes, kuras cieš no vardarbības, bieži jūtas tā, it kā juktu prātā. Bieži vīrietis sievietei iestāsta, ka viņa ir dumja, neprot bērnus audzināt, ka bez viņa sieviete nevienam nebūs vajadzīga.
Ģimenē visi strīdi ceļoties no laikus neatrisinātiem sīkumiem?
– Jābūt atgriezeniskai saitei ar iespēju mainīties. Vienam otru jāuzklausa. Nevajadzētu krāt problēmas, lai kādā brīdī tās kā izvirdums gāztos pār otru cilvēku. Visi konflikti jārisina laikus, tā, kā tie ienāk mūsu dzīvē.
Sabiedrībā arvien biežāk tiek runāts par dažādām līdzatkarībām.
– Jā. Šajā situācijā galvenais ir apzināties un nepazaudēt sevi, savu identitāti. Svarīgi ir tas, kur ES esmu, kur ES eju, kas ES esmu. Līdzatkarībā zūd identitāte. Tad cilvēks sāk dzīvot tā, kā prasa situācija. Jāizvirza savi mērķi, tas būtu vissvarīgākais.
Vai sekas ir neatgriezeniskas?
– Ja tās būtu neatgriezeniskas, tad nebūtu tādas profesijas – ģimenes terapeits. Man ir mūžīga ticība, ka cilvēkam vienmēr var palīdzēt mainīties.
