Apmēram desmit gadu vecs puisēns klīst pa pilsētas centru.
Apmēram desmit gadu vecs puisēns klīst pa pilsētas centru. Ieraugot kādu garāmgājēju – parasti sievieti vai kundzi vecmāmiņas gados –, saka: «Tante, nāc, es tev kaut ko gribu parādīt!» Viņš uzrunāja arī mani. Gribu piebilst, ka gadījums, par ko vēlos pastāstīt vēstulē, nav noticis Rīgā, bet tepat pie mums – Bauskā.
Tātad, puisēna uzaicināta un ieinteresēta, dodos uz tuvāko zālienu, domādama, ka bērns atradis kādu putniņu vai gliemezi, vai kādu citu interesantu radībiņu. Bet nekā! Puika žigli nostājas uz rokām un palēkdamies pa zālienu rāda, ko māk. Tad uztaisa «tiltiņu», vēl apmet iespaidīgu kūleni. Ar to arī priekšnesums galā. Apmulsumā slavēju mazo cirka talantiņu, klusībā domādama, kas nu tagad būs… Nojauta nepievīla, puisēns, ticis uz kājām, bija tūlīt man klāt, saņēma aiz rokas un lūdza: «Tant, iedod man kādu santīmiņu!» Tūdaļ sacīju, ka nav pieklājīgi tā staigāt un ubagot un ka man nav santīmu. Puika uz mutes nav kritis un teic, ka es varot dot arī latu, ja man nav sīkākas naudas.
Saņēmu zēnu aiz rokas un mēģināju iztaujāt, kāpēc viņš tā dara. Savu vārdu puika nenosauca, bet stāsts bija tāds: «Tu, tant, domā, ka man maizītei vajag? Vajag jau arī, bet vairāk man vajag priekš mammas. Vai tu zini, kas ir «pohas»? Tas ir tā, ka vairs nevar izturēt un gandrīz jānomirst. Jāņos tā trakāk sanāca. Es jau teicu, ka vairs neiešu nabagot. Mani taču šeit pazīst.»
Tā beidzās mūsu saruna. Sacīju, lai iet mājās, varbūt mammai ir labāk. Bet zēns noslēgumā piebilda: «Un tu man neko neiedosi?» «Ejam paēst!» aicināju. Atsacījās, jo neesot vaļas…
Dienas beigās redzēju, ka puisēns turpina savus trikus, tikai šoreiz uz Kalna ielas. Garāmgājēji noskatās. Kamēr es redzēju, neviens prasīto naudiņu tā arī neiedeva.
Varbūt puisēns mani maldināja par to, kam šī naudiņa vajadzīga? Bet kāpēc lai tā nebūtu patiesība? Ja tas ir tā, vai tā nav vecāku emocionāla vardarbība pret bērnu? Bieži mēs tai nepievēršam uzmanību, jo tā gluži vienkārši ir sadzīve. Un bērns taču grib palīdzēt mammai.
Ar cieņu – SANDRA
