Pašsaprotama ir vēlme ko vairāk uzzināt par otru cilvēku. Ar ziņkāres apmierināšanu pašam nākas sastapties ikdienā, intervējot, izklaušinot citus.
Pašsaprotama ir vēlme ko vairāk uzzināt par otru cilvēku. Ar ziņkāres apmierināšanu pašam nākas sastapties ikdienā, intervējot, izklaušinot citus.
Paldies, ka SIA «Narvesen» Preses dienu rīkotajā akcijā atzināt mani par iecienītāko «Bauskas Dzīves» žurnālistu. Ar prieku atbildēšu uz tiem jautājumiem, kuri man bija uzdoti lasītāju anketās.
Kad un kāpēc izvēlējāties žurnālista profesiju? Vai jums šis darbs šķiet tīkams?
– Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes izsniegtajā diplomā rakstīts, ka esmu latviešu valodas un literatūras un audzināšanas darba metodikas speciālists. Tātad žurnālista profesija nav man augstās skolās mācīta. Sākās viss ar īsu tekstiņu rakstīšanu, jo domu izkārtošana uz papīra man nekad nav sagādājusi īpašas grūtības. Manis rakstītie «gabali» izrādījās derīgi publicēšanai, un tā tas sākās.
Ar pašreizējo darbu esmu apmierināts, tas sniedz iespējas dzīvot un strādāt aktīvi, daudzpusīgi un interesanti vadīt dienas. Te slēpjas šīs nodarbes neparastums – iespaidu, sastapto cilvēku dažādība, iespēja daudz kur būt, redzēt, dzirdēt, izjust.
Vai apmierina un dod gandarījumu darba un sadzīves apstākļi Bauskā?
– Bauskā nedzīvoju, tāpēc sadzīves apstākļi pilsētā man nav aktuāli. Esmu laukos mītošs cilvēks, to arī uzskatu par ideālu variantu savai pašreizējai situācijai, kad strādāju ar cilvēkiem un starp cilvēkiem pilsētā, ērti nokļūstu darbā, bet vakaros atgriežos savās lauku ērtībās un mierā.
Manuprāt, gadiem ejot un pasaulei kļūstot urbanizētākai, šāds dzīves modelis varētu kļūt par luksuslietu. Es to izbaudu jau tagad. Man ir lielisks darba kabinets ar brīnišķīgu skatu uz rāmi garām plūstošo Mēmeli, īsti piemērots manai romantiķa dabai.
Vai būtu ar mieru strādāt kādā citā preses izdevumā?
– Kāpēc man jāmeklē kas cits, ja tepat patīk? Kā vairums cilvēku, esmu slinks, neapgrūtinu sevi ar liekām problēmām. Ilgā aiziešana no skolotāja darba arī bija saistīta ar nevēlēšanos uzņemties liekas klapatas.
Kura tēma vislabāk padodas rakstīšanai?
– Necenšos sevi tā noskaņot: tas patīk, tas nepadodas. Nākas rakstīt un apzināt tik dažādus jautājumus, ka, sašķirojot tos tīkamos un nevēlamos, pašam vien rastos problēmas. Atturos no medicīnas, lauksaimniecības tēmu gatavošanas.
Kuru pazīstamu cilvēku vēlaties intervēt? Vai ir kāda tā saucamā «sapņu intervija»?
– Savas sarunas ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem tā neiedalu – lūk, ar to un to noteikti gribētu izrunāties. Drīzāk vērtēju pēc tam, kā esmu pavaicājis, mācējis uzklausīt, kāda īsti ir šī personība. Bijuši mākslinieki, kuri atstājuši tukšu, vienīgi reklāmas menedžmenta izpūsta talanta tēlu. Tomēr vairākums manu sarunas biedru ir ļoti jauki, pārsteidzoši vienkārši, zinoši un inteliģenti cilvēki. Baudījums bijis sarunāties ar Gunti Veitu un Mariju Naumovu, Artūru Duboku un Hariju Spanovski, emociju pārņemts atgriezos no sarunas ar nu jau mirušo recidīvistu Klopu.
Vai vienmēr spējat laikrakstā izteikt savu viedokli? Ja nē, tad kāpēc?
– Viedokli nespēju izteikt tikai tajos gadījumos, kad to liedz mana profesionālā nevarēšana. Ja šoreiz gribēts kaut ko uzzināt par cenzūru, – tā ir tikai manis paša iekšējā cenzūra, kas dažkārt liedz runāt par vienu vai otru jautājumu.
Kas pamudināja piedalīties «Robinsonos»? Kāpēc vairs neiesaistāties citos šovos?
– Viss sākās tikpat banāli, kā tas dzīvē mēdz notikt. Piezvanīja Mārtiņš Freimanis un izteica piedāvājumu. Tolaik par šādu spēli Latvijā informācijas bija ļoti maz, man nebija nekāda iemesla nepiekrist. Mēs sākām pirmie. Šovs no tā tika veidots tikai pēc tam, TV-3 studijā kombinējot, mainot un variējot daudzo desmitu stundu videoierakstus. Tagad dalībnieki šādās spēlēs iesaistās, zinot, kas būs un ko viņi vēlas. Esmu izbaudījis to visu un vairāk negribu.
Kā vērtējat šodienas jauniešus?
– Ar jauniešiem nācies būt saskarsmē daudzus gadus, vēl tagad paziņu lokā vairums ir jaunu cilvēku. Tie ir lieliski, zinoši un zinātgriboši jaunieši, kuriem piemīt tikpat daudz trūkumu un negāciju, cik savulaik to bija man un maniem laikabiedriem. Mums toreiz bija gari mati, platas bikses un kasešu magnetofoni. Tagad jaunieši karina riņķīšus degunā, ausis aizbāž ar pleijeru skaļrunīšiem un priecājas, ja mugurā uzvilkts kas pavisam mazs, krāsains vai pieaugušajiem šķietami bezgaumīgs.
Rajonā regulāri pieslēdzas naftas produktu vadam. Vai atbildīgās personas to nezina?
– Zina, bet noteikti arī saņem kādu daļu no minētās milzīgās peļņas, lai nezinātu. Domājat, ka Bauskas policijas, pašvaldības, ieņēmumu dienesta vai kādas vēl atbildīgās amatpersonas nezina, ka joprojām Dārza ielā pretim 2. vidusskolai var nopirkt lētas cigaretes vai izmantot nelegālo autopārvadātāju pakalpojumus, lai aizbrauktu uz Rīgu? Visi to zina, bet… pabeidziet paši šo teikumu!
Vai vēl kolekcionējat uzpirksteņus?
– Par šīs kolekcijas aizsākumu esmu pateicīgs bijušajai audzēknei Inetai Bitei, kura, man pirmo reizi Rietumos esot, ieteica no katra brauciena atvest kādu suvenīriņu, un uzpirkstenīši būtu ļoti piemēroti. Nu to skaits ap 50, kad kaut kur redzu, pērku. No ceļojumiem uzpirkstenīšus atved draugi, radinieki, arī mazāk pazīstami cilvēki.
Kur rodat neizsīkstošu enerģiju un optimismu?
– Kāpēc domājat, ka tā ir neizsīkstoša? Nereti ir reizes, kad vakarpusē vārdi pazūd, burti izbeidzas un savirknēt neizdodas vairs pat divus teikumus. Optimismu esmu sasmēlies no saviem audzēkņiem, 14 gadus strādādams skolā. Tā bērnišķīgā optimisma, dzīvesprieka un pasaules skatījuma gaišuma man pietiks visam mūžam.
