Rakstu šīs rindas dažas stundas pēc atgriešanās no Baltijas un Ziemeļu valstu koru festivāla Lietuvas pilsētā Klaipēdā.
Rakstu šīs rindas dažas stundas pēc atgriešanās no Baltijas un Ziemeļu valstu koru festivāla Lietuvas pilsētā Klaipēdā. Rītausmu kopā ar visiem esmu sagaidījusi neizbēgamā nīkšanā uz Lietuvas un Latvijas robežas Meitenē.
Pēc šiem astoņas nācijas vienojošiem dziedāšanas svētkiem koristu patriotisms un sajūsma pie svītrotās barjeras saplaka kā salijis ziedu vainadziņš. Pirms un aiz mums gaidītāju rindā bija ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un Somijas koristu autobusi, kurus šāds pārbaudījums vēlreiz gaidīja Ainažos. Tāpēc gandrīz vai izmisīgā skrējienā, tieši no Klaipēdas Vasaras koncertestrādes, pārģērbjoties autobusos, Dziesmu svētku dalībnieki no Baltijas valstīm metās mājupceļā. Viņi zināja, ka tās stundas, ko «iedzīs» brauciena laikā, nāksies pazaudēt, «iesēžoties» uz robežām.
Mežotnes, Īslīces un Iecavas koristu bagāža bija tautas tērps, nošu mape, daži suvenīri un vakariņu steigā neapēsta bulciņa, nevis maisi ar iepirktām precēm. Tāpēc bija diezgan šķebīgi ap dūšu, vērojot, cik netraucēti veikli, rītam austot, robežu izdodas šķērsot dažādu izmēru «fūrēm», turpretī koristu dokumenti tika rūpīgi pārbaudīti.
Tieši tāpat kā 27. jūnija rītā, kad delegācijas devās turpceļā uz Klaipēdu. Baltijas valstu kultūras ministriju vadībai nebija ienācis prātā sazināties ar robežsardzes dienestu, lai iepriekš informētu, ka šajās dienās dažu stundu laikā vairākiem robežas šķērsošanas punktiem būs jāpieņem tūkstošiem cilvēku. Vai kāds ir ko dzirdējis par Baltijas valstu vienotību?
Nīkstot uz robežas, aizdomājos par to, ka laikam nav izturīgāku, pacietīgāku un dzīvespriecīgāku cilvēku par koristiem, dancotājiem, teātra spēlētājiem. Tā ir īpaša tautas daļa, kas gatava agri celties, tālu braukt, nebīties no slikta laika, noguruma, lai tikai varētu dāvāt citiem prieku.
To darām brīvajā laikā, bieži pat piemaksājot par šo prieku, turklāt nesaņemot nekādu materiālu atlīdzību. Tā ir liela atšķirība, salīdzinot ar ierēdņiem, kuri saņem algu par to, ka uzņēmušies mūsu prieku koordinēt. Uz Klaipēdu no Kultūras ministrijas Tautas mākslas centra devās Aira Birziņa un Māra Puriņa, taču viņas pat neapmeklēja dziedātājus apmešanās vietās, un Latvijas daudzo koru vadītājiem četru dienu laikā netika sniegta nekāda informācija. Tautieši cits citam vaicāja, kur un kad īsti jāstājas svētku gājienam.
Latvijas delegācijas priekšgalā valsts karogu gājienā nesa Mežotnes kora dziedātājs Raitis Ignatjevs. Stiprā lietū un vējā viņam nācās valdīt plandošo valsts simbolu sastiķētā, ļodzīgā kātā. Nonākot estrādē, kur notika noslēguma koncerts, karognesēju un tautu meitas «aizmirsa» nomainīt. Viņi, lietū izmirkuši, turpināja stāvēt vēl pāris stundu, jo nevar taču nomest malā karogu…
Arī nemazgājies, noguris, izlijis, izsalcis un izslāpis korists ir korists. Viņš dzied un joprojām cer, ka vēl ir savējie, kuri šo apmātību sapratīs.
