Tieši pirms pieciem gadiem – 1997. gada 3. jūlijā – sāka dzīvi organizācijas «SOS-Kinderdorf» Īslīces bērnu ciemats. Tad pirmā SOS mamma saņēma savas ģimenes mājas atslēgas.
Tieši pirms pieciem gadiem – 1997. gada 3. jūlijā – sāka dzīvi organizācijas «SOS-Kinderdorf» Īslīces bērnu ciemats. Tad pirmā SOS mamma saņēma savas ģimenes mājas atslēgas.
Dažas atziņas par SOS aprūpes modeli un vietu mūsu sabiedrībā.
Māra Bite, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas valdes priekšsēdētāja:
– Kopā ar šo ciematu esmu pat no zemes izvēles brīža tā celtniecībai. Tik daudz izdarīts, pārvarētas arī problēmas. Pēc visiem šiem gadiem mana atziņa ir nemainīga – bez vecāku gādības palikušiem bērniem SOS ciemats ar dzīvošanu ģimeņu mājās kopā ar SOS mammām ir vislabākais mums pieejamais modelis. Protams, ja neskaita īstu ģimeni, tā neapšaubāmi ir pirmajā vietā. SOS ciematā bērnam ir labas augšanas, izglītības, attīstības iespējas un visi bērnības prieciņi. Tādu diemžēl trūcis iepriekšējās dzīvesvietās pie vecākiem, kuri, piemēram, bijuši alkoholiķi. Daudz nepilnību arī parastajiem standarta bērnunamiem. Un ļoti svarīgi, ka SOS sistēma laikus sāk rūpēties par bērna sagatavošanu patstāvīgai dzīvei, kad SOS ģimene būs jāatstāj.
Guna Bundule, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas nacionālā direktore:
– Mans uzdevums bijis un ir – palielināt SOS bērnu aprūpes modeļa atpazīstamību, veidot organizācijas pozitīvu tēlu sabiedrībā un rūpēties par kapitāla piesaisti. Īslīces SOS bērnu ciemats uzcelts par ārzemju ļaužu ziedotu naudu, mūsu valsts bārabērni šeit jau piecus gadus arī tiek uzturēti, audzināti par līdzekļiem, ko saņemam no ārvalstīm. Īpaši devīgi mums bijuši vācieši, zviedri. Vai nebūtu laiks arī pašiem sākt gādāt par saviem bērniem? Mēs aicinājām Latvijas pašvaldības, kuru bērni dzīvo SOS ciematā, parakstīt vienošanos par bērna ikmēneša daļēju finansēšanu no pašvaldības līdzekļiem. Diemžēl bija pagastu vadītāji, kuri atteicās sākt jebkādu sadarbību.
Tomēr es ļoti ticu un ceru, ka vēl divām SOS ģimenes mājām, kuras Īslīcē jāsāk būvēt šogad, līdzekļus ziedos arī Bauskas rajona un Latvijas uzņēmumi, organizācijas un gluži vienkārši līdzcietīgi cilvēki.
Līga Valmiera, «SOS-Kinderdorf» Īslīces pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja:
– Mūsu bērnudārzā strādājošie tika aptaujāti par motivāciju darbam. Un atklājās, ka ne jau nauda ir svarīgākā, bet gan labie darba apstākļi un iespējas izglītoties, sevi attīstīt. Par to tieši SOS sistēmā tiek daudz domāts, un mūsu darbinieki šo mācību un studiju atbalstu izmantojuši. No 1. septembra šeit strādās visi pedagogi ar augstāko izglītību, nezinu vēl citu tādu bērnudārzu.
«SOS-Kinderdorf» Īslīces pirmsskolas izglītības iestāde nesen saņēma darba un mācību programmas licenci uz sešiem gadiem, tas ir ļoti augsts novērtējums.
***
Kad SOS bērnu ciemats Īslīces pagasta «Imantās» tika būvēts, vairāki tuvējo māju iedzīvotāji bija nemierā. Bija iebildes, ka šie bērni droši vien apzagšot dārziņus, dauzīšot logus… Nu pagājuši pieci gadi kaimiņu «būšanā». «Bauskas Dzīve» šajā laikā nav saņēmusi nevienu sūdzību no iedzīvotājiem par SOS ciemata bērniem. Zvanījām vistuvāk dzīvojošajiem, lai uzklausītu viņu viedokli.
Mahļiņeci:
– Dzīvojam tieši blakus SOS ciematam. Tā iemītnieki mūs nemaz netraucē, nav bijuši nekādi starpgadījumi. Bērnus pieskata un audzina SOS mammas, saprotu, ka viņi ir arī nodarbināti un viņiem nav nemaz laika klejot pa mūsu pagalmiem un kaut kādas blēņas darīt. Man ir tikai pozitīvas atsauksmes par ciematu.
Milgrāvji:
– Nesūdzamies. Tagad neatceramies, ka arī no kaimiņiem būtu dzirdēts par kādiem starpgadījumiem.
Aptaujājusi D. GRIGAĻŪNE
