Eiropā dot dzeramnaudu ir daudz pierastāk nekā pie mums.
Eiropā dot dzeramnaudu ir daudz pierastāk nekā pie mums. Dzeramnaudu dod ne tikai restorānos, bet arī taksometra šoferiem, frizieriem un citiem apkalpojošā nozarē strādājošiem. Vai tā nav korupcija? Kā Rietumu politiķi var moralizēt par sadzīves korupciju pie mums, ja tā daudz plašāk izplatīta pie viņiem?
Atbild ES PHARE Korupcijas novēršanas, izglītošanas un sabiedrības informēšanas projekta vadītājs Deivids Volliss no Lielbritānijas. Viņš iepriekš ir vadījis Honkongas pretkorupcijas vienību.
– Dzeramnauda būtiski atšķiras no kukuļa. Rietumos visi zina, ka ir zemi atalgotas profesijas apkalpojošā nozarē (kā likums, privātajā, nevis valsts sektorā), un vairākās valstīs ir izveidojusies tradīcija dot dzeramnaudu. Pirmkārt, to vienmēr dod pēc pakalpojuma saņemšanas. Otrkārt, tā nekad netiek pieprasīta. Treškārt, pakalpojuma kvalitāte nemainās atkarībā no dzeramnaudas lieluma. Ceturtkārt, nav nekādas sekas, ja dzeramnauda netiek pasniegta.
Daudz grūtāk novelkama robeža starp dāvanu un kukuli. Es nesaskatu nekā slikta, ja cilvēks grib otram pateikties, piemēram, pacients ārstam par labi paveiktu operāciju. Tikai ārstam ir jāstrādā, negaidot šādu pateicību, un pacientam jābūt drošam, ka operācija tiks paveikta profesionāli arī tad, ja viņš nesolīs pateikties. Bet nedrīkst finansiāli pateikties policistam, ka viņš palaidis vaļā bez protokola sastādīšanas. Jāievēro tikai viens princips: pakalpojuma kvalitāte (arī sniedzēja un saņēmēja attiecības) nedrīkst būt atkarīga no iespējamās dāvanas.
Esmu novērojis, ka Latvijā ir raksturīgi netieši mājieni par kukuli, piemēram: «Manai sievai ļoti patīk tā prece, ko jūs ražojat.» Tie ir grūti pierādāmi korupcijas mēģinājumi, bet tajā pašā laikā tos nevar saukt par spiedienu, no kura nevar izvairīties…
