Pēdējā laikā diezgan bieži nākas braukt ar sabiedrisko transportu Rīgas virzienā. Man vienmēr ir paticis vērot cilvēkus. Par nesen redzēto vēlos pastāstīt arī citiem.
Pēdējā laikā diezgan bieži nākas braukt ar sabiedrisko transportu Rīgas virzienā. Man vienmēr ir paticis vērot cilvēkus. Par nesen redzēto vēlos pastāstīt arī citiem. Varbūt dažkārt no malas redzētā ainā varam atpazīt arī sevi?
Autobusā, protams, katrs atrod kādu nodarbi – lasa, runā pa mobilo tālruni, raksta, guļ, pļāpā, apglezno sēdekļus u. c. Todien cilvēku pēcpusdienas reisā uz Rīgu nebija īpaši daudz. Iekāpa arī divas padzīvojušas kundzītes ar diviem sākumskolas vecuma bērniņiem. Diezgan skaļi saklaigājoties, visi beidzot bija atraduši vietas, un tad sākās…
Solīdākā kundze no pārtikas maisiņa izvilka divus desas līkumus, pārlauza uz pusēm un iedeva bērniem. Nākamo desas luņķi sadalīja abas kundzes. Tad ar kabatas nazīti tika sagriezti pāris tomāti un maizes šķēles. Sākās launags, skaļi sabļaustoties, kā garšo un vai nevajag vēl kaut ko. Dzērienu trauki – sulas paciņas un kefīrpaka – tika novietoti uz blakus sēdekļa. Maltītes noslēgumā pasniedza arī desertu – drumstalmaizītes. Kad visi bija paēduši, viena kundzīte sāka skaļi izsūkstīt no zobiem ēdienu paliekas – svilpieni ne pa jokam. Pārējie pasažieri atskatījās, bet četrotni tas netraucēja. Ēdienu druskas tika nopurinātas uz grīdas.
Līdz laikam, kad man bija jāizkāpj pieturā, kundzes skaļi komentēja salijušo sienu un milzīgos mākoņus, kas atkal solīja lietu. Tad tika izvilkts dezodorants un bez liekas kautrēšanās iepūsts padusēs.
Mēs esam tik atšķirīgi.
Protams, ja mani neapmierina citu pasažieru uzvedība, varu iet arī kājām vai braukt ar savu auto, bet… Ir taču arī reizes, kad būtu vēlams ievērot kaut minimālu cieņu un pieklājību pret līdzcilvēkiem. Varam justies brīvi, ja tas netraucē citus.
Abas kundzes, šķiet, bija pilsētnieces – labi ģērbtas un pēc skata inteliģentas. Skumji, ka šādu uzvedības modeli sabiedriskajā transportā vēroja un tajā piedalījās arī bērni.
Ar cieņu – VIJA
