Rakstu, jo mani neatstāja vienaldzīgu A. Rožkalna ilgas pēc kārtējās Savienības, šoreiz Eiropas Savienības, ko viņš paudis «Bauskas Dzīvē» 26. jūnijā tekstā «Nedomā tālāk par savu tupeņu lauku».
Rakstu, jo mani neatstāja vienaldzīgu A. Rožkalna ilgas pēc kārtējās Savienības, šoreiz Eiropas Savienības, ko viņš paudis «Bauskas Dzīvē» 26. jūnijā (2. lappusē) tekstā «Nedomā tālāk par savu tupeņu lauku».
Ar šādu kungu palīdzību mēs bez bažām varam raudzīties nākotnē, gan jau viņi iestāsies kārtējā Savienībā, gan jau mūs, latviešus, kārtējo reizi sadalīs pareizos un nepareizos. Tad gan jau atkal vagoni ar mūsu zēniem ripos ne tikai uz Sibīriju, bet, iespējams, uz kārtējo terorisma perēkli Afganistānā vai Balkānos.
Šodien Latvijas kangari tiek celti saulītē, nodevība pret Dzimteni un savu tautu ir labi atmaksāts bizness. Kangari izlaupa un paši arī ved mūs uz saulaino ES. Varbūt kungi domā, ka tautai ir slikta veselība un atmiņa. Bet es tomēr atceros Latvijas pavisam neseno vēsturi un zinu, ka latviešu zēni ir karojuši krievu armijā un vācu armijā un bieži arī cits pret citu piespiedu kārtā. Es vēl atminos tās šausmas, ko pārdzīvoja mana ģimene, kad brālim bija PSRS armijas sastāvā reāla iespēja karot Afganistānā. Es ļoti labi arī atceros, ka pasaule nav atzinusi Latvijas okupācijas faktu. Tāpēc savus dēlus es neaudzinu svešai armijai par lielgabalu gaļu. Es viņus audzinu Latvijai un ļoti ceru, ka tieši viņi mūsu tautas šķirotājus pareizajos un nepareizajos latviešos atradīs.
Latvija ir pietiekami bagāta ar gudriem un godīgiem cilvēkiem, tostarp arī ar lauksaimniekiem, kas pelnījuši, manuprāt, Lāčplēša ordeni. Es atļaušos nosaukt tikai trīs no viņiem ierosmei: Jānis Ērglis – par spēju atšķirt tos ošus, kas priecē sirdi, no tiem ošiem, kas priecē maku, Jānis Lucāns – par stingro mugurkaulu un spēju nelocīties, Arvīds Kraņevskis – par dziļi analītisku pieeju lauksaimniecības jautājumu risināšanā.
I. BARTUŠEVICA Latvijā, «Bitēs»
