Saeima 2002. gada 30. maijā pieņēma Militārā dienesta likumu, kurš stājies spēkā 1. jūlijā. Tā 13. panta 1. daļā noteikts – karavīram ir tiesības glabāt un nēsāt dienesta šaujamieroci aizsardzības ministra noteiktā kārtībā.
Saeima 2002. gada 30. maijā pieņēma Militārā dienesta likumu, kurš stājies spēkā 1. jūlijā.
Tā 13. panta 1. daļā noteikts – karavīram ir tiesības glabāt un nēsāt dienesta šaujamieroci aizsardzības ministra noteiktā kārtībā. Šai normai iebildumu nav, jo kas tā būs par armiju, ja katrs karavīrs glabās un nēsās personisko vai kāda onkuļa šaujamieroci.
Pavisam cita situācija rodas tad, kad karavīram, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības pielietot dienesta šaujamieroci galējas nepieciešamības situācijā. Tas ir, lai aizsargātu citas personas un sevi no uzbrukuma, kas reāli apdraud dzīvību vai var nodarīt kaitējumu veselībai, novērstu mēģinājumu vardarbīgi iegūt dienesta šaujamieroci. Vai likumdevēji padomāja, ka uzbrukumā karavīrs, lai aizsargātu citas personas vai sevi, var arī pielietot paša uzbrucēja ieroci, atņemot to viņam?
Var gadīties, ka karavīram jāaizlienē šaujamierocis no ievainota vai pat nogalināta cietušā, lai aizsargātu citas personas un sevi. Iespējami gadījumi, kad karavīrs, pildot dienesta pienākumus, atrod šaujamieroci un to ir nepieciešams uzreiz pielietot, jo kāda noziedzīga persona grib iegūt no karavīra šo atrasto ieroci. Dienesta šaujamierocis var būt bojāts vai nelietojams. Kāpēc tad karavīrs nevarētu lietot kādu citu šaujamieroci?
No likuma saprotams – karavīriem būs jāstudē Krimināllikums, jo viņi varēs lietot dienesta šaujamieroci, lai aizturētu personu, kas pārsteigta smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas brīdī. Kas ir smagi vai sevišķi smagi noziegumi, to nosaka Krimināllikums. To nepārzinot, nejauši var nošaut kādu kukuļdevēju un kukuļņēmēju. Bet arī šie pārkāpumi skaitās smagi vai sevišķi smagi noziegumi.
Dienesta šaujamieroča pielietošanas gadījumos karavīram jādara viss iespējamais, lai garantētu citu personu drošību, arī sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību cietušajiem. Par katru ieroča pielietošanas gadījumu nekavējoties jāziņo vienības komandierim, kurš par notikušo vēstīs militārajai policijai. Ja negadījuma rezultātā iestājusies cilvēka nāve, informēta tiek arī prokuratūra. Ja tiks pielietots cits šaujamierocis jau minētajos gadījumos, tad šie likuma nosacījumi nav vērā ņemami. Var nesniegt nepieciešamo medicīnisko palīdzību cietušajiem, negarantēt citu personu drošību, neziņot militārajai policijai un prokuratūrai.
Vairākkārt presē izskanējis viedoklis, ka Latvijā vajadzētu pieņemt vienu likumu, kas nosaka šaujamieroču pielietošanas nosacījumus un kārtību. Tomēr tas netika ņemts vērā, un jau pieņemtais Ieroču aprites likums, kas stāsies spēkā 2003. gada 1. janvārī, atkal mūs izbrīnīs.
