Uz SIA «Narvesen» aptaujā iesūtītiem lasītāju jautājumiem atbild žurnāliste INGA MUIŽNIECE.
Uz SIA «Narvesen» aptaujā iesūtītiem lasītāju jautājumiem atbild žurnāliste INGA MUIŽNIECE.
Vai intervijas dalībnieki vēlāk nav «krituši krāgā»?
– Pēc intervijām tā nav gadījies, tādu kļūdu nav bijis. Ja sarunājos ar man svešas jomas speciālistu, pirms intervijas publicēšanas lūdzu materiālu izlasīt. Pēc problēmrakstiem arī īpašus pārmetumus neesmu saņēmusi. Nesen gan kāds saniknots kungs man tā kā draudēja, ka mēs vēl tikšoties. Tas tiešām ir iespējams, jo Latvija nav liela valsts.
Vai žurnālistam ir viegli sadarboties ar Bauskas Domi?
– Ar pašreizējo Domes sastāvu nav bijis problēmu. Uzskatu, ka laba un attieksmi raksturojoša ir arī noraidoša atbilde un atteikums sniegt informāciju. Tas vedina meklēt iemeslu.
Vai «Bauskas Dzīve» varētu iznākt katru dienu?
– Varētu. Bet vai tas nepieciešams? Laikraksts aug un pilnveidojas, reti kurš vairs atceras, ka pirms dažiem gadiem avīzei bija četras lappuses, bet tagad ik reizi – 12.
Vai nevēlaties mainīt profesiju?
– Savā profesijā strādāju kopš 1973. gada, tas ir ilgs laiks. Reizēm ir gribējies pamēģināt arī ko citu, piemēram, strādāt sabiedrisko attiecību vai reklāmas pārdošanas jomā. Taču tas ir ļoti nopietns bizness, tad man būtu nepieciešams papildināt zināšanas. Pašlaik to nevaru atļauties, jo studē manas meitas.
Vai ar kādu rakstu esat palīdzējusi atrisināt sasāpējušu jautājumu?
– Ar rakstiem gan atrisināt neko nevar, tie saasina sabiedrības uzmanību par problēmu. Rīcība ir amatpersonu ziņā. Daudz esmu rakstījusi par Bauskas slimnīcu, bet nesakārtotība veselības aprūpē ir problēma visā valstī. Iespējams, ka bija nozīme publikācijām par nekārtībām norēķinos ar studējošajiem Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskolā un tās Bauskas filiālē.
Ko jūs rakstītu vēstulē nepazīstamam cilvēkam, lai ieinteresētu par sevi?
– Taisnību, tikai taisnību, lietišķu kontaktu gadījumos nosūtu savu CV.
Kas palīdz urķēties dzīves negācijās, meklēt, izteikt pieņēmumus? Kā izdodas tik piezemēti, lietišķi un cilvēcīgi raksti? Kāds ir jūsu dzīves kredo?
– Tāda man nav. Strādāt un izzināt notiekošo palīdz laikraksta «Bauskas Dzīve» tehniskais nodrošinājums, pieeja informācijas un datu bāzēm. Fakti bieži ir «daiļrunīgāki» par jebkuriem maniem komentāriem.
Vai nevēlaties strādāt «Vakara Ziņās»?
– Neesmu to apsvērusi, jo nav bijis tāda piedāvājuma.
Kad varētu uzlaboties pensionāru materiālā situācija?
– Noteikti tad, kad VISI godīgi maksās nodokļus un mūsu naudas ceļi valsts budžetā tiks stingri un nepiekāpīgi kontrolēti. Uzskatu, ka paaudze kurai pieder mūsu vecāki un cilvēki, kuri iet pensijā pašlaik, ir nepamatoti sodīti par darba mūžu, kas ne viņu vainas dēļ lielākoties pagājis «zem» citas varas.
Ko domājat par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā?
– Pagaidām esmu atturīga spriedumos. Zinu, ka arī ES valstīs nav nekāda leiputrija. Vajag vien paklausīties, ko par visdažādākajām nelikumībām stāsta tie, kuri legāli un nelegāli šajās zemēs strādājuši. Taču vai Latvijai un Baltijas valstīm ir daudz variantu? Palikt izolācijā starp Austrumiem un Rietumiem, bez attīstības iespējām? Jāizvēlas būs, tāpēc ne tikai man, katram nāksies kaut ko izlemt.
Kāda ir jūsu prognoze, par ko baumos pēc desmit gadiem?
– Varbūt – Vidzemes mežos nošauts pēdējais lācis Latvijā? Uz šo jautājumu man grūti atbildēt, jo nebaumoju un tenkas neizplatu. Taču cilvēku sacītajā vienmēr ieklausos – nav dūmu bez uguns.
Kura tēma vieglāk rakstāma?
– Ja publikācijas temats ir izpētīts, uzrakstīt nav grūti. Izziņas ceļš ir ilgāks nekā teikumu virknēšana un problēmas izklāsts.
Ko uzskatāt par lielāko veiksmi žurnālistes dzīvē?
– Par veiksmi jāuzskata tas, ka man visu laiku līdz šim ir bijis darbs. Ja manu vārdu lasītāji laikrakstā pamanījuši, tā ir liela veiksme. Esmu gandarīta par visu, ko šajos gados izdevies iemācīties un redzēt gan Latvijā, gan ārzemēs. Patiesībā par visu, kas manā dzīvē ir noticis, varu būt liktenim tikai pateicīga.
