Latvijas politiski represēto 4. salidojumu Ikšķiles brīvdabas estrādē 20. jūlijā atklāja Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja v. i. Pēteris Simsons. Ar klusuma brīdi godinājām tos, kuri nepārnāca.
Latvijas politiski represēto 4. salidojumu Ikšķiles brīvdabas estrādē 20. jūlijā atklāja Politiski represēto apvienības (PRA) priekšsēdētāja v. i. Pēteris Simsons. Ar klusuma brīdi godinājām tos, kuri nepārnāca.
Orķestris atskaņo Latvijas himnu «Dievs, svētī Latviju», kam pievienojas vairāk nekā divi tūkstoši sapulcējušos balsu. Skaņas vareni ceļas augšup, saplūzdamas ar mastā plīvojošo sarkanbaltsarkano karogu, jūlija saules apmirdzētās Latvijas debesīs.
Runā PRA valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais, Rīgas Kurzemes rajona politiski represēto apvienības valdes priekšsēdis Tālivaldis Pētersons. P. Simsons nolasa PRA 4. salidojuma dalībnieku aicinājumu latviešu tautai un Latvijas pilsoņiem, ko sapulcējušies vienprātīgi pieņem.
Aicinājumā cita starpā teikts: «Mēs nekārojam pēc atriebes, tik viena likuma un vienas taisnības visiem – gan mums, gan mūsu pretiniekiem. Mēs ceram sagaidīt taisnu tiesu mūsu izsūtītājiem un denuncētājiem, kuri dzīvo blakus kā mūsu līdzpilsoņi. Latviešu tautas saskaņas un vienotības dēļ mēs esam gatavi piedot katram, kurš nožēlo padarīto un atdod nolaupīto.
Ir pēdējais laiks atmest boļševiku laupītāju tikumus un atgriezties pie mūsu tēvu un vectēvu kristīgās morāles principiem politikā, likumdošanā, ikdienas dzīvē.»
Salidojumu kuplina ansamblis «Sarma», Balvu vokālais ansamblis «Pārdomu vējš», Ogresgala pūtēju orķestris «Ciemupe», tiek lasīta dzeja.
Dienas tālākritējumā salidojuma dalībnieki pulcējas vietās, ko «rotā» baltas lapas ar vārdiem: Omska, Tomska, Džezgazgana, Vjatlags, Vorkuta, Kolima, Soļikamska, Taišeta… un vēl, un vēl. Lapiņas pildās ar vārdiem un uzvārdiem, cilvēki, slepus notraucot pa asarai, tiekas ar savu jaunību, ar tālo pagātni. Vaicāju mūsu kluba dalībniekam Jēkabam Graudiņam: vai satiki savējos? «Nē, no Vjatlaga vairs neviens nav dzīvs, es vienīgais…» Arī pie dažām citām lapiņām – tikai pāris cilvēku…
Kad esam stiprinājušies ar groziņos līdzpaņemto un bufetē piedāvāto, orķestris aicina uz deju. Kur pazūd sāpes mugurā un krustos, kur nogurums kājās un daudzie gadu desmiti no mūsu pleciem? Smaidi, sirsnība un deju ritms. Mēs esam!
Pulkstenis rāda vakara astoto stundu. Kad mūsu brīnišķīgais un atsaucīgais šoferītis Juris Irmanis pagriež autobusu atpakaļceļam uz Bausku, pēdējais valsis vēl nav izskanējis.
Ar gaišām domām un siltumu sirdī atstājam Ikšķili – nepiegružotu, tīru, ugunskuriem degot.
Politiski represēto klubs «Rēta» pateicas par mums doto iespēju skaisti pavadīt dienu Bauskas pilsētas Domei un SIA «Aips» direktoram Uldim Kolužam.
