Šī gada karstās vasaras pašā viducī, jūlija nogalē, ceļu pie klausītājiem sāka mūzikas ierakstu studijas «Baltic Records Group» izdotais kantrigrupas «Dakota» albums «Klaidoņa pasakas».
Šī gada karstās vasaras pašā viducī, jūlija nogalē, ceļu pie klausītājiem sāka mūzikas ierakstu studijas «Baltic Records Group» (BRG) izdotais kantrigrupas «Dakota» albums «Klaidoņa pasakas».
Savukārt «Dakotas» līderim, solistam un ģitāristam Edvīnam Zariņam, tieši šīs die- nas – augusta vidus – saistās ar kādu tālu, bet nozīmīgu notikumu. Pirms 30 gadiem, 1972. gada augustā, festivālā «Liepājas dzintars» notika viņa pirmā nozīmīgākā uzstāšanās. Rīgas tramvaju un trolejbusu pārvaldes vokāli instrumentālā ansambļa sastāvā Gunāra Freidenfelda vadībā Liepājā debitēja Edvīns Zariņš, arī Mirdza Zīvere.
«Tu tikai skudru nesamin…»
Mākslinieka Edvīna Zariņa vārds latviešu rokmūzikā dažādos laikos skanējis pat ļoti skaļi, radošo virsotni sasniedzot septiņdesmito gadu beigās. Tad «Dālderi» kopā ar Raimondu Paulu pulcēja skatītāju tūkstošus muzikālā izrādē «Nāc pie puikām!». Tika uzstādīts savdabīgs tā laika rekords.
Pauls piegādāja tikai «plikas» melodijas un tekstus. Divās nedēļās dziesmas aranžēja, samēģināja un iestudēja. Latvijas Radio studijā tās ierakstīja divās dienās. Melodijas «Ēzelītis», «Verakoko», «Nepareizā dziesma» kļuva par nacionāliem hītiem. Paula komponētā un «Dālderu» aranžētā dziesma «Anno Domini» no joka izvērtās par pārsteigumā novērtētu jaunā viļņa diskohītu, kurš vēlāk, nedaudz pārstrādāts, vairākus mēnešus bija Vācijas radio aptauju pirmajās vietās. Bet pie mums «Dālderus» pazina ar smeldzīgi liriskiem «Dzeltenajiem aizkariem» – «..Tu tikai skudru nesamin…».
Liktenīgais piedāvājums
Pirms un pēc armijas spēlēts dažādās vietās, līdz dienesta biedrs baušķenieks Andris Abramovičs Čiekurkalna puiku Edvīnu uzaicinājis uz Bausku. Te, pie Jāņa Oša, izdevās uzspēlēt kādu balli, vēlāk ceļi šķīrās un Edvīns nonāca Uzvarā. Danči, kolhoza balles, panākumi skatēs, arī kāda nesaprašanās un atkal atgriešanās Bauskā.
Septiņdesmito gadu beigās sākās «Dālderu» laiks. Kad Pauls gatavoja «Nāc pie puikām!», viņš negribēja, lai to spēlē «profiņi», bet ieraksta cilvēki ar entuziasmu – tādi, kas spēlē «ar dzirkstelīti». Edvīns Zariņš bija personīgi pazīstams ar Maestro meitu Aneti, kura tēvam mūziķus dažkārt ieteica. Pauls pat nāca uz kādu skati, lai «Dālderus» noklausītos. Tomēr «Maestro nestā dāvana» drīz vien grupai izrādījās liktenīga. Pa īstam norullējuši programmu, «Dālderi» atskārta, ka grupa izsista no sliedēm, tai nav jaunu ideju repertuāram, un grupa pamazām nozuda no lielās skatuves.
Pirmais albums 30 gados
Vijoles spēli pie privātskolotāja Švinkas Edvīns Zariņš sāka jau četru gadu vecumā, rokmūzikai veltīts vairāk nekā 30 gadu, tomēr tikai «Klaidoņa pasakas» uzskatāmas par viņa pirmo albumu.
Kā šis ieraksts tapa?
– Darbs sākās ļoti ātri, spontāni. Nejauši iepazinos ar Kristapu Krievkalnu, kuram ir sava studija, viņš piedāvāja mēģināt kaut ko ierakstīt. Kad dažas melodijas bija tapušas un parādītas BRG šefam Arvīdam Mūrniekam, viņš ieteica taisīt albumu. Ieraksts tika pabeigts pagājušā gada nogalē, tad dažas finansiālas aizķeršanās, un jūlijā atpūtas kompleksā «Lido» albums tika prezentēts.
Kur rasta iedvesma šī albuma dziesmām?
– Deviņdesmit deviņi procenti dziesmu ir saistītas ar kādu notikumu manā dzīvē, vērojot publiku, sākot no ballītēm krogos un beidzot ar čigānu bērēm. Visas 11 dziesmas albumā ir dzīvē noskatītas pasakas par kaut ko, tāpēc arī diska nosaukums ir «Klaidoņa pasakas».
Albumā populārākā ir dziesma «Kurtizāņu ugunskurs». Vai tajā stāstītais arī ir novērots?
– Teksts tapis pirms gadiem pieciem. Tie ir vērojumi laikā, kad spēlēju krogā. Dziesma ir stāsts par kādu konkrētu meiteni.
Vai kantrimūzikai Latvijā ir sava auditorija?
– Klubi Rīgā, kuros uzstājamies, ir apmeklētāju pilni. Tagad koncertējam arī kafejnīcā «Piebalga» Līvu laukumā, dažreiz nedēļas nogalē visi vakari ir aizņemti.
Kas joprojām silda tavu muzikanta sirdi?
– Protams, publika. Esot uz skatuves, baigi labi var manīt enerģijas apmaiņu.
Vai kādreiz iespējamā aiziešana no skatuves nebaida?
– Esmu galdnieks, protu šūt, amats man ir, izputēšana nedraud. Bet negribas jau mest mieru. Kādreiz, kad nedēļu nav koncertu, būtu mājās, ko darīt, bet nevaru neko iesākt, visa mana būtība prasa mūziku. Tā arī sievai nākas skaidrot, ka rimšos tikai tad, kad uzsitīs zārkam pa vāku.
Materiāls tapis, izmantojot BRG sagatavotu informāciju
