Reiz ceļinieks kājoja pa šauru lauku ceļu Spānijas ziemeļos un ieraudzīja zemnieku guļam dārzā.
Reiz ceļinieks kājoja pa šauru lauku ceļu Spānijas ziemeļos un ieraudzīja zemnieku guļam dārzā.
– Jūs izgulēsit puķes!– ceļinieks teica.
– Nē,– zemnieks atbildēja,– Es tikai cenšos gūt mazliet maiguma no tām. Šis Paulu Koelju esejas fragments ienāca prātā, kad sāku domāt par maiguma pretpoliem – agresiju un cietsirdību. Viņnedēļ mazs puišelis pie mūsu mājas tikpat mazai meitenītei pārsita galvu. Viņu rotaļu biedrs, to stāstīdams, piebilda: «Es redzēju, kā zēns speciāli tēmēja ar akmeni.» Labi, pieņemsim, ka tā bija nejaušība. Bērni ķildojas katru dienu, un notikušais, iespējams, nav ļaunprātība.
Pirms dažām dienām agresīvs braucējs pilsētas centrā notrieca sirmgalvi. Varbūt vecuma nespēks un tuvredzība neļāva gājējai aprēķināt distanci starp tuvojošos mašīnu? Attaisnojumus agresijai var atrast vienmēr. Katru rītu es pamostos no bremžu kaucieniem un riepu švīkstoņas. Sacīkšu cienīgā ātrumā gar logu traucas desmitiem automašīnu. Pie stūres gan nesēž lecīgi pusaudži, bet solīdi pilsoņi, kuri brauc uz veikalu iepirkties. Kājāmgājējiem jāsasprindzina visas maņas, lai izlauztos cauri riņķojošu mašīnu drūzmai. Tad sāk šķist, ka maziem bērniem un vecīšiem ar spieķi Bauskā uz ielas labāk nerādīties.
Arī sabiedrisko transportu vēlams izmantot pēc iespējas retāk, jo īpaši – pārpildītos Rīgas reisus. Pasažieri cits citu apvelta ar kolorītām replikām, nereti arī šoferi dabū «pa mizu». Un, ja pie stūres gadās kāds nesavaldīgs vīrs, tad gaisotne kļūst vienkārši nepanesama.
Skarbajos padomju laikos, kad iedzīvotājiem vajadzēja stāvēt garās rindās pēc desas šķēles vai ziepju gabala, agresiju kaut kā varēja izskaidrot. To radīja primitīvas bailes par fizisku izdzīvošanu. Tagad visa it kā pietiek, taču agresivitāte sabiedrībā pastiprinās. Psihologi atgādina, ka agresijas pamatā ir nedrošības un mazvērtības izjūta. Baiļu saturs mūsdienās ir mainījies. Bažas par karjeru, naudu, statusu sabiedrībā, kas nedod miera ne dienu, ne nakti, tiek rūpīgi maskētas. Kad trauks ir pilns līdz malām, tas plīst.
Sociologi apstiprina, ka augsta agresivitātes pakāpe raksturīga tieši postkomunistiskām sabiedrībām. Bet paies vēl daudzi gadu desmiti, iekams pilnībā spēsim apgūt jaunās formācijas spēles noteikumus. Es nezinu, kas būtu darāms, taču saprotu, ka sabiedrība nemainīsies pat tad, ja katram pie rokas būs personiskais psihoterapeits. Mēs nespēsim pārvarēt savas bailes, kamēr agresijas pretsta- ti – mīlestība, vienkāršība un pieticība – sabiedrībā tiks uzskatīti par muļķības un nepilnvērtības pazīmi.
