Par katru likumpārkāpumu pienākas sods. Situācijas, kad cilvēks nonācis konfliktā ar likumu, mēdz būt dažādas. Tiesu varas pienākums ir katram likumpārkāpējam piespriest viņam pienākušos sodu.
Par katru likumpārkāpumu pienākas sods.
Situācijas, kad cilvēks nonācis konfliktā ar likumu, mēdz būt dažādas. Tiesu varas pienākums ir katram likumpārkāpējam piespriest viņam pienākušos sodu. Satversmes 92. pantā teikts, ka «..ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu».
Ja nu tomēr likums paredz vainīgo kādā nodarījumā sodīt, tad notiesātajam tomēr vēl ir cerības uz amnestiju. Satversme nosaka, ka amnestijas likumu pieņem Saeima.
Gaida Amnestijas likumu
Bauskas rajona Tiesas tiesnese Marina Ribina stāstīja, ka pēdējo reizi Amnestijas likums Latvijā pieņemts 1997. gada 5. decembrī. Tajā norādītas sešas personu grupas, kuras paredzēts atbrīvot no reālas brīvības atņemšanas vai tālākas soda izciešanas par izdarītiem noziegumiem, kas nav smagi. 1997. gada amnestijai tika pakļautas personas, kuras noziegumu izdarījušas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, 1. un 2. grupas invalīdi, grūtnieces un sievietes, kuru audzināšanā ir nepilngadīgi bērni, sievietes, kuras vecākas par 55 gadiem, un vīrieši, vecāki par 60 gadiem. Amnestijas likums attiecās tikai uz tām personām, kuras bija izdarījušas noziegumu līdz likuma pieņemšanas dienai.
Kopš 1997. gada jauns Amnestijas likums nav pieņemts. M. Ribina skaidroja, ka nav noteikts, kad atkal jābūt izstrādātam un pieņemtam nākamam Amnestijas likumam.
Prezidents var apžēlot
Satversmes 45. pantā minēts, ka arī «..Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā». Lai prezidents varētu īstenot Satversmē noteiktās tiesības izskatīt apžēlošanas lūgumus un sagatavot apžēlošanas lietas, Valsts prezidenta kancelejā izveidots Apžēlošanas dienests.
1998. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma Apžēlošanas likumu. Tajā noteikti šādi apžēlošanas veidi: 1) nāves soda aizstāšana ar mūža ieslodzījumu; 2) brīvības atņemšanas soda neizciestās daļas aizstāšana ar citu, vieglāku soda veidu; 3) pilnīga vai daļēja atbrīvošana no pamatsoda izciešanas; 4) pilnīga vai daļēja atbrīvošana no papildsoda izciešanas; 5) sodāmības noņemšana. 1999. gadā, Saeimai ratificējot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokolu, Latvijā miera laikā nāves sods nav piemērojams un izpildāms.
Likums noteic, ka tiesības lūgt apžēlošanu ir personai, kura izcieš sodu Latvijas Republikā, notiesāta ārvalsts tiesā un nodota soda izciešanai Latvijas Republikā bez nosacījuma, ka apžēlošana nav piemērojama. Apžēlošanu var lūgt persona, kura notiesāta Latvijas Republikā un nodota soda izciešanai ārvalstī.
Apžēlošanas lūgumu bez notiesātās personas var iesniegt šīs personas aizstāvis, likumīgais pārstāvis, vecāki, bērni, laulātais. Apžēlošanas lūgums adresējams Valsts prezidentam. Ja prezidents lūgumu noraidījis, atkārtoti to var iesniegt ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem.
Pēdējo nāves sodu izpildīja 1996. gadā Valsts prezidenta G. Ulmaņa prezidentūras laikā no 1993. gada 7. jūlija līdz 1999. gada 7. jūlijam tika izskatīta 3391 apžēlošanas lieta un apžēloti 219 notiesātie, piemērojot dažādus apžēlošanas veidus. Tika izskatīti astoņi uz nāvi notiesāto personu apžēlošanas lūgumi. Trīs uz nāvi notiesāto personu apžēlošanas lūgumus Valsts prezidents noraidīja, un nāves sods tika izpildīts. Pēdējo reizi nāves sods Latvijā tika izpildīts 1996. gada janvārī diviem notiesātajiem, kuru apžēlošanas lūgumus Valsts prezidents bija noraidījis. Piecus uz nāvi notiesātos Valsts prezidents G. Ulmanis apžēloja, aizstājot nāves sodu ar mūža ieslodzījumu. Pēc stāšanās amatā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izskatījusi 466 notiesāto personu apžēlošanas lūgumus, apžēlojusi 110 notiesāto.
Izmantoti materiāli no Valsts prezidentes mājas lapas internetā
